Virsrakstam izvēlētos
vārdus vienotās Eiropas pamatlicējs, izcilais valstsvīrs Robērs Šūmans rakstīja
grāmatā “Eiropai” sava mūža nogalē. Cik ļoti tie varētu būt atbilstoši Eiropas
Savienības stāvoklim šodien: “Brexit”, eiroskepticisms, plaisa starp eirokrātiem
un Eiropas valstu pilsoņiem – patiesajiem Eiropas Savienības saimniekiem. Tomēr
un par spīti – “mēs cits citam esam vajadzīgi”. 1950.
gada 9. maijā – datumā, ko mūsdienās atzīmē kā
Eiropas dienu, - pateicoties Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana un viņa
domubiedru drosmei, Eiropa sāka ceļu no sašķeltības uz vienotību.
"Francūzis prot
pasviest grandiozas, reizēm revolucionāras idejas, bet viņam nepatīk šķirties
no saviem ieradumiem."[1] Vai šo
domu Šūmans būtu rakstījis ar labsirdīga humora smaidu arī par enerģisko
Francijas prezidentu, kurš marta sākumā aicināja vienoties ap trīs pamatiem
Eiropas atdzimšanai – brīvību, aizsardzību un progresu? Makrona vīzijai par
Eiropu netrūkst lieluma. Viņš savā manifestā iezīmē vērā ņemamas idejas par
ekoloģiju, emisiju samazināšanu, pārtikas atbrīvošanu no pesticīdiem, Eiropas
robežu aizsardzību. Bet tajā pašā laikā nešķiras no ieraduma biedēt ar
nacionālistiem.
Robērs Šūmans spēja vīzijā par Eiropu vienot nacionālo un pārnacionālo: "Pārnacionālais balstīsies uz
nacionāliem pamatiem. [..] Nav runa par valstu sapludināšanu un supervalsts
izveidošanu. [..] Pēc mūsu izpratnes Eiropas politika nekādā ziņā nav pretrunā
ar jebkura no mums patriotisko ideālu."[2] Viņa
māju Sīšazelas ciemā, Lotringā pie Mecas pilsētas, rotā skaists, pārdomāti
iekopts augļu dārzs. Pie dārza mūra ir atrodamas visu Eiropas Savienības
dalībvalstu himnas. Tā arī katras valsts un nācijas identitāte jeb nacionālais kopā veido Eiropu. Lai
skaidrotu Eiropas kopienas būtību, Šūmans to salīdzina ar ģimenes vietu plašākā
sabiedriskā kopienā. Ģimene ir tautas vai nācijas pamats. Būtu neprātīgi
nācijai vai tautai noniecināt savu pamatvērtību. "Tieši tas pats attiecas
uz jebkuru pārnacionālu organizāciju, kas paceļas pāri nācijai nevis tādēļ, lai
to noniecinātu un absorbētu, bet gan, lai tai piešķirtu daudz plašāku un
ievērojamāku darbības lauku."[3] Robēra Šūmana vīzija par Eiropas valstu kopienu bija kristīgi
domājoša politiķa veidota, pilna gudras diplomātiskas iejūtības un pacietības.
Kāda domāšanas maiņa ir
nepieciešama, lai rastu izeju no Eiropas Savienības krīzes? Ir jāatsakās no
centieniem uzspiest valstīm “arvien ciešāku savienību” un federālismu, proti,
arvien vairāk teikšanas un lemšanas no dalībvalstu valdībām un parlamentiem pārcelt
uz ES institūcijām. “Brexit” process ir visuzskatāmākais piemērs, kā tika
pārkāpts nacionālā un pārnacionālā līdzsvars ES un dalībvalstu attiecībās.
Februāra vidū Rīgā
viesojās Polijas ekonomists, Varšavas Ekonomikas skolas profesors Zbigņevs Krisjaks
(Zbigniew Krysiak). Kopā ar
domubiedriem viņš vada Robēra
Šūmana domas institūtu. Profesors Krisjaks atgādināja,
ka no Šūmana Eiropas vīzijas izrietētu
uzdevums domāt par Eiropas Savienību kā par valstu kopienu. Kopienas sākums
ir atziņa, ka "mēs cits citam esam
vajadzīgi, nešķirojot ne pēc varas, ne pēc spēka, kas mums katram piemīt."[4] Kopiena
ir aicinājums uz solidaritāti, vienlīdzīgām iespējām un taisnīgu attieksmi
citam pret citu. Vienlaikus ir jārespektē katra kopienas dalībnieka pašcieņa,
vērtības un identitāte. Eiropas Savienībai ir jādara vairāk un labāk tajā
jomās, kuras sekmīgi var risināt tikai ar kopienas valstu vienotiem spēkiem:
sargāt ārējās robežas, novērst hibrīdkaru, aizsargāt stratēģiskās saimnieciskās
nozares pret Ķīnas un Krievijas tīkojumiem. Vienlīdzīgas iespējas nozīmē
patiesi brīvu konkurenci, nevis turīgāko ES valstu protekcionismu noteiktu
pakalpojumu konkurences jomā, kā kravas autopārvadājumi. Kā ir bijis ar
taisnīgu attieksmi no ES puses jautājumā par Polijas reformām un Spānijas
valdības rīcību pēc Katalānijas neatkarības referenduma? Vienā gadījumā
sankcijas, otrā – politkorekts aizbildinājums, ka tas esot “Spānijas
iekšpolitikas jautājums”. Taisnīgums jau ilgi ir ticis
ignorēts lauksaimniecības tiešmaksājumu jomā, nenodrošinot Baltijas valstīm un
Polijai maksājumus vismaz ES vidējā līmenī.
Latviešu nākotnes
interesēs ir kopienas tipa Eiropas Savienība, kurā katra nācija jūtas droša
kopt savu nacionālo kultūras identitāti, veidot ilgtspējīgu izaugsmi un
labklājību un kopā ar citām nācijām gudri pārvarēt tās grūtības, ar kurām būs
jāsastopas 21. gadsimtā. Tādēļ Nacionālā
Apvienība iestājas par nacionālu valstu Eiropu, kurā:
1)
tiek stingri sargāta ārējā
robeža, un katra valsts pati nosaka savu migrācijas politiku;
2)
netiek uzspiesta "arvien
ciešākas savienības" izveide;
3)
nevienai valstij ES ietvaros nav
vairāk tiesību vai privilēģiju kā citām;
4)
tiek cienīta un veicināta Eiropas
kultūras dažādība un vēsturiskais mantojums.
Bet kādu progresu novēlēt
Eiropai? Uzticība gadsimtos pārbaudītām vērtībām,
kā nacionālā pašapziņa, klasiskie ģimenes ideāli, patiesais, labais un
skaistais mākslā ir īstais progress, kas radītu vairāk cerības Eiropas nākotnei.
Kā būtu, ja vairāk eiropiešu no jauna atklātu dzīvinošu kristīgās ticības
mantojumu, kādu to pazina Robērs Šūmans[5]? Cienītās
dāmas un kungi, novēlu Jums Eiropas jautājumu diskusijām un pārdomām piepildītu
pavasari, kas labi sagatavotu izdarīt izvēli un piedalīties 25. maijā gaidāmajās
Eiropas parlamenta vēlēšanās! Mīlēsim Latviju, Eiropu un neignorēsim
demokrātijas dotās iespējas, uzdevumus un pienākumus, jo mēs patiesi cits citam
esam vajadzīgi.
Jurģis Klotiņš
Kultūras darbinieks
Rīgas domes deputāts
Un Eiropas parlamenta
vēlēšanu kandidāts no Nacionālās apvienības saraksta
[1] Šūmans,
Robērs. “Eiropai”. Zvaigzne ABC.
[2] Ibid
[3] Ibid
[4] Ibid
[5]
Cienītajām lasītājām un lasītājiem iesaku izlasīt Robēra Šūmana biogrāfiju:
“Robērs Šūmanis. Eiropas Tēvs”, kas latviski izdota KALA raksti apgādā (https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/memuarliteratura-biografiski-apraksti/robers-sumanis-eiropas-tevs.html)
Ļoti patika! :)
Ļoti patika! :)
Ierakstīt komentāru