Skaistākā no kompetencēm - piederība Latvijai

Vai esat sarunās ar tuviniekiem, draugiem, kolēģiem reizēm runājuši par jautājumiem: "Kāds ir mūsu valsts mērķis? Kam mēs šodien esam piederīgi? Kas spēj vienot latviešu tautu, Latvijas nāciju? Kā mums saglabāt savu patību un radoši attīstīt savu nacionālo identitāti?"

Latvieši vēsturiski sāka sevi apzināties par vienotu nāciju, pateicoties Brāļu draudzes kustībai, 19. gadsimta atmodai ar Dziesmu svētkiem un nacionāli demokrātiski domājošajiem sabiedriskajiem un valsts darbiniekiem, kā Miķelis Valters, Jānis Čakste, Francis Trasuns un viņu domubiedri.

Piederība savai ģimenei, dzimtai un plašākai kopienai - novadam, pilsētai, biedrībai, draudzei - visos laikos ir bijis pamats cilvēka izaugsmei un spējai būt piederīgam savai nācijai. Mūsu laikmetā līdzās šīm tradicionālajām piederības kopienām pie daudziem lielu nozīmi ir ieguvusi piederība dažādām kultūras, sporta, vides un brīvā laika pavadīšanas domubiedru grupām. Ir tik daudz iespēju un piederību, no kurām izvēlēties sev interesējošo.

Filozofijas zinātņu doktore un domātāja Maija Kūle grāmatā "Jābūtības vārdi” dalās pārdomās par to, cik svarīgi latviešiem ir "kultūru migrācijas laikmetā, kad globalizācijas ietekmē mazinās nacionālās vērtības, palikt uzticīgiem latviešu valodai (zināt, lietot, attīstīt), piederībai būt Latvijā, būt ar Latviju, tās tradīcijām, turpināt tās un modernizēt un neatteikties no valstsgribas.” Autore ir ļoti precīzi izteikusi to, kāda varētu būt radoša, atbildības pilna un iekļaujoša piederība Latvijai, kas spēj vienot latviešus un Latvijas valstspiederīgos - Latvijas nāciju. Tā ir radošās domās un darbos sakņota piederība tam patiesajam, labajam un  skaistajam, kas Latviju veido par dārgu pērli globalizētajā vienveidības un nepieredzētās daudzveidības laikmetā.

Kāda nozīme rūpēs par mūsu dārgo pērli Latviju būs Latvijas skolām un cienījamajiem pedagogiem? Nepārvērtējami liela! Vispirms katram izglītības politikas un satura veidotājam jāattiecas nopietni pret realitāti, ka nelielai nācijai, kā latviešiem ir katrā laikmetā jāvelta radošs un inovatīvs darbs, lai nācijas pašapziņa būtu dzīva un nacionālās piederības vērtības tiktu nodotas tālāk. Otrkārt izglītības saturam it īpaši Sociālajā un pilsonisko zinību jomā ir jābūt vienotam ar Latvijas valsts mērķiem un vērtībām. Visskaidrāk tās ir izteiktas Latvijas Republikas Satversmē: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu."

Treškārt, bet tas ir vissvarīgākais, valsts politikas veidotājiem un katram nācijas piederīgajam jāatbalsta un jālolo pedagogi viņu radošajā un izaicinājumiem piesātinātajā misijā. Pedagogs ir mākslinieks. Pedagoģija ir viscēlākais no mākslas veidiem, jo tās radošā darba mērķis ir Dieva radības kroņa - cilvēka - personības izaugsme un izcilība. Novēlu Latvijas izglītības politikas veidotājiem tiekties pēc augstiem cilvēka personības ideāliem jaunajā izglītības saturā un veidot to ciešā sasaistē ar vienojošajiem Latvijas mērķiem un nacionālajām vērtībām. Lai visu kopā saista skaistākā no kompetencēm - piederība Latvijai. Ar sirds dedzību, prāta gudrību un radošu mīlestību katram savā aicinājumā un vienam pret otru. Dievs, svētī Latviju!

Jurģis Klotiņš

Rīgā, 2019.gada 19. augustā

Pastāsti saviem draugiem: