“Es jums
novēlu: pamēģināt jaunajā gadā iemontēties kombinācijās pa trīs.
Ģimene –
tauta – valsts. Dievs – Daba – Darbs. Ticība – cerība – mīlestība.” Tā vēlēja
dzejnieks Imants Ziedonis Jaunā gada apsveikumā “Radio Eiropa” 1997. gadā.[1] Latvijas
Republikas neatkarības proklamēšanas diena 18. novembris ir jauna gada sākums Latvijas
mūžā. Šoreiz no Imanta Ziedoņa ceļavārdiem es vēlos izcelt kombināciju “Ticība –
cerība – mīlestība.”
Ticība
Latvijas neatkarībai. Ticība, ka tieši neatkarīga un nacionāla valsts ir mūsu
tautas nākotnes pamats. Tā bija pārliecība, kurai ticēja Latvijas valsts
dibinātāji. Kādu ticību esam aicināti dot mūsu valstij šodien? Tā ir ticība, ka
Latvija mums ir “svēts mantojums”, kā skan dzejnieka Leonīda Breikša vārdi Jāņa
Norviļa dziesmā “Vakarjunda”. Nelielai tautai – gan vadītājiem, gan ikvienam
cilvēkam – ir svarīgi dzīvot un strādāt ar pārliecību, ka ikviens cilvēks ir
nozīmīgs. Tādēļ praktiski Latvijai katrs varam dot to, ka dzīvē un darbā
noticam sev, uzticamies tuvākajiem un labas gribas cilvēkiem mums apkārt.
Tagad ir
laiks, kad ļoti svarīgi ir stiprināt ticību vērtībām, kas ir nesušas mūsu tautu
cauri gadsimtiem. Es novēlu ticēt, ka mūsu nacionālā identitāte – latviešu valoda,
kultūras un garīgās vērtības, nacionālā pašapziņa – ir mūsu vienotības
pamatvērtības. Es novēlu ticēt, ka ģimenei Latvijā arvien ir jābūt savienībai
starp vīrieti un sievieti, un valstij kopā ar nevalstiskajām organizācijām ir
jārosina laulību noslēgšana, nevis jātērē spēki alternatīvu regulējumu izstrādei.
Lai ir ticība Latvijas neatkarībai katrā “jūtīgā jautājumā”. Arī tādos brīžos,
kad iespējams daudzu politiķu nostāju varēs raksturot ar grupas “Labvēlīgais
tips” dziesmas vārdiem “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs…”. Nepieļausim
arī, ka mūs maldina zināmi spēki, uzdodot Vācijas traģēdijas vaininiekam
līdzīgā Krievijas prezidenta galma ideoloģiju par tradicionālo un konservatīvo
vērtību aizstāvi. Ukrainas austrumos notiekošais ir atbilde uz jebkuru “Krievija
– tradicionālo vērtību aizstāve” apgalvojumu.
Ticēsim sev
un meklēsim garīgo un morāles vērtību atjaunotni mūsu tautas garīgajā
mantojumā. Latviju grezno daudz dievnamu ar vienu, ar diviem torņiem, bez
torņiem tikai ar krustiem, un tad vēl ir pa kādam senam brāļu draudzes namam,
kas atpūšas simtgadīgu ozolu paēnā. Dievnami ir mūsu priekšteču ticības
liecinieki. Liecinieki tam, kas bija mūsu senču garīgais un morālais spēks. Tā
bija ticība Dievam, kas radījis cilvēkus, arī latviešus un dāvājis viņiem zemi
un valsti Latviju, un Dieva Dēlam, kura Mīlestībai nav robežu. Es nerosinu
domāt, ka kādreiz latvieši dzīvoja skaisti un saskanīgi bez garīgu un morālu
cēloņu izraisītām problēmām, ko pazīstam šodien. Tomēr tas ir objektīvi, ka
kristīgā ticība un vērtības kopā ar tautas dainu apdziedātajiem tikumiem radīja
mūsu tautas un valsts pastāvēšanas garīgos pamatus. Es aicinu būvēt Latvijas
nākotni uz šiem pamatiem. Nav dziļi jārok, lai nonāktu pie tiem.
Cerība ir
praktiska lieta. Cerība ir nesaraujami saistīta ar rīcību, un tā ir viens no
demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem gan cilvēka, gan pārvaldes institūciju
līmenī. Minēšu piemēru. Kristofers, kas tikko iegādājies pirmo auto (BMW) un
viņa kaimiņiene Maiga, kura bieži dodas uz tramvaja pieturu, lai dotos apciemot
mazbērnus, vēlas lai Rīgas dome salabo ielu Āgenskalnā. Kristoferam un Maigai
ir apnicis šķendēties, un viņi nolemj uzrakstīt iesniegumu Satiksmes departamentam.
Viņi cer. Cerība rada cerības attieksmi pret realitāti un optimismu, kas rosina
darboties – uzrakstīt iesniegumu par ielas remontu. Bet, vai tas ko dos?
Kristofers sastopas ar domām: “Tāpat Rīgas dome ielu neremontēs, jo ir citi
svarīgāki projekti, un tā jau pilsētas parāds ir milzīgs.” Taču Maiga, kura
grūtajā pēckara bērnībā iemantojusi spītu, viņu pārliecina, ka neatkarīgi no
Rīgas domes rīcības, šis iesniegums būs maza pilsoniska uzvara. Pats
svarīgākais ir tas, ka tā ir uzvara pār maldinošo iekšējo balsi “nav vērts,
tāpat nekas nemainīsies”. Es novēlu nākamajā Latvijas gadā arvien vairāk
cerības uzvaru pār “nav vērts” ieradumu. Lai izdodas domāt un rīkoties
kompozīcijā: cerība => rīcība => uzvara pār “nav vērts”. Lielas pārmaiņas
sastāv no maziem labiem darbiņiem.
Mīlestība. Mīlestības,
patiesas mīlestības attieksme pret sevi, citiem un mūsu kopīgo valsti Latviju
ne vienmēr nāk viegli. Liekas, ka dažreiz tieši tā ir īstas mīlestības pazīme,
ka nākas “pārkāpt sev pāri”, upurēt savu egoismu un labsajūtu, lai palīdzētu
citam. Ticu, ka neatkarīga un brīva Latvija mūsu tautai radās, pateicoties
mīlestībai. Bez mīlestības uz neatkarīgas Latvijas ideju nebūtu politisko spēku
apvienošanās un neatkarības proklamēšanas 18. novembrī. Mīlestība uz savu tautu
un zemi ir bijusi tā, kas dod drosmi Latvijas vīriem un sievām cīnīties par
Latvijas neatkarību militārajās un diplomātijas frontēs visos izšķirošajos
laikos.
Taču, ko
nozīmē mīlestība uz Latviju mūsu laikā? Latvija – tie ir cilvēki. Ir vērts
atcerēties pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā[2] rakstīto:
“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Jo vairāk kādā valstī cilvēki izrāda mīlestību
sev, tuviniekiem un cilvēkiem apkārt, jo labāka top sabiedrība. Mīlestībā uz
Latviju ļoti svarīgas ir arī trīs vērtības un attieksmes: patiesība, atbildība
un drosme. Tās visas kopā ir nesaraujami saistītas ar godprātības attieksmi. Ko
tas nozīmē dzīves praksē? Minēšu dažus piemērus, kuri attiecas uz vairāku Latvijas
sabiedrībai šodien nozīmīgu izaicinājumu risināšanu.
Indivīda
līmenī mīlestības un patiesības attieksme mudina rūpēties par veselību – aiziet
pie ārsta, sākt ēst veselīgāk, nodarboties ar veselīgu sportu un atmest kaitīgus ieradumus.
Ģimenes un
dzimtas lokā mīlestība un atbildība aicina dāvāt laiku kopā, kas ir viena no
lielākajām mīlestības dāvanām, ko daudzu Latvijas ģimeņu bērni un tuvinieki
sirds dziļumos visvairāk sagaida. Lai izdodas upurēt kādu daļu darba vai
vaļasprieku laika, lai būtu kopā ar tuvāko.
Sabiedrības
līmenī mīlestība un drosme bieži ir vajadzīga, lai Latvijas tauta kļūtu
vienotāka. Piemēram, drosme runāt latviski. Latviešiem tā ir drosme nepāriet
sarunā uz krievu valodu. Krieviem un visiem, kam krievu valoda ir “automātiskā
valoda”, tā ir drosme runāt latviski. Drosme uzņēmējiem izdot reklāmu tikai
valsts valodā un neprasīt darbiniekiem nepamatotas svešvalodu zināšanas. Būtu
tikai labi, ja Rīga krievu tūristiem būtu vieta, kur viņi var kaut nedaudz
uzlabot savas angļu valodas zināšanas restorānā, veikalā vai viesnīcā.
Attieksmē
pret valsti mīlestība un godaprāts ir apliecināms, godīgi samaksājot nodokļus
un tiecoties aizvien labāk darīt profesionālā darba pienākumus.
Politikā patiesības,
atbildības un drosmes attieksme ir tā, kas dāvā politiķim – tautas kalpam – skaidrību
par to, kādiem ir jābūt lēmumiem, lai
tie sekmētu Satversmes Preambulā izteikto Latvijas valsts mērķi: “garantētu
latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri
gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu
labklājību.”[3]
Atbildība palīdz atcerēties katram savu pienākumu nozīmīgumu un garīgi neattālināties
no cilvēkiem, kas ir uzticējušies, balsojot vēlēšanās. Drosme palīdz pastāvēt
situācijās, kad jāaizstāv tautas intereses pret iespējamiem interešu grupējumu
lobijiem – pašmāju vai starptautiskiem.
Godaprāts
ir tas, kas liek rīkoties vienoti ar personīgo sirdsapziņu un atbildību visu
cilvēku priekšā. Lai Latvijas politiskajām partijām ir vadītāji, kam mērķis ir strādāt
šo vērtību kombinācijā. Lai Latvijas valstij un tautai ir arvien vairāk
politiķu un valsts darbinieku, kuri prātā un sirdī strādā ar šīm vērtībām un
māca tās saviem kolēģiem.
“Es jums
novēlu: pamēģināt jaunajā gadā iemontēties kombinācijās pa trīs.
Ģimene –
tauta – valsts.
Dievs – Daba – Darbs.
Ticība – cerība – mīlestība.”
Ierakstīt komentāru