Pārdomas un vēlējumi Latvijas dzimšanas dienā

Ir atkal novembra vidus. Tikko Daugavmala pārvērtās Lāčplēša dienas svecīšu gaismā. Pēc interesantiem notikumiem bagāta rudens ir atkal atnācis Latvijas dzimšanas dienas laiks. Es raugos ārā pa logu un domāju, cik skaisti pelēkā novembra pēcpusdienā ir atcerēties neparasti garo un saulaino vasaru ar pāri plūstošo Latvijas dabas skaistumu, kad jūnijā liekas, ka visa Latvija ir ziedošs dārzs, Dziesmu un Deju svētkiem, skaistām dienām ģimenes un draugu lokā. Kavējoties atmiņās un pārdomās, es varu droši teikt: „Jā, es mīlu Latviju”. Šogad manas pārdomas pirms Latvijas dzimšanas dienas rosināja kāds nozīmīgs notikums, kas atnāca laikā, kad dārzos raža bija gandrīz novākta, un kļavām tikko sāka sārtoties lapas.

Septembra nogalē trešdienas rītā, ēdot brokastis, sociālajā medijā tviterī (jeb čivinātavā) pamanīju, ka žurnālā „Jurista vārds” ir publicēta tiesību zinātņu doktora Egila Levita vadībā tapusī iespējamā Latvijas Satversmes preambula[1] (jeb Satversmes Priekšvārds, kā Dainis Īvāns liek priekšā to dēvēt). Tajā pašā dienā izlasīju tās tekstu un dažus visvairāk interesējošos komentārus. Es sāku sekot līdzi preambulas „gaitām” sabiedriskajā laukā, priecājos par atzinīgiem vērtējumiem, pieņēmu zināšanai arī tādus, kuru autori diemžēl spriež, raugoties caur „postmodernu, kreisu, sen novecojušu metodoloģiju”[2] migliņu un noliedz to, ka Latvijai ir jābūt pamatos latviešu nācijas valstij. 
Šogad Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā es vēlos izteikt trīs novēlējumus un pārdomas par tiem, kuru tematika izriet no preambulā izteiktā Latvijas valsts mērķa. (Jā, Jūs sapratāt pareizi! Latvijai ir mērķis!) Preambulā formulētais Latvijas mērķis ir: „nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas labklājību.”

Lai mēs mīlam Latviju kā Dieva dāvātu dārzu, un esam tajā labi dārznieki

Varam iztēloties Latviju kā dārzu, kuru esam saņēmuši, lai, to kopojot, varētu „nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem”. Jau pagājušā gada pārdomās pirms 18. novembra uzsvēru pateicības nozīmi. Patiešām mēs latvieši un ikviens Latvijas cilvēks ir aicināts pateikties par to, cik daudz jau „cauri gadsimtiem” ir darīts, lai mēs Latvijā varētu droši dzīvot. Paldies mūsu tautas uzņēmīgajiem vīriem un sievām, kuru ideāli un darbs aizveda līdz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas dibināšanas vakaram. Viņi toreiz redzēja, ka pašiem sava, neatkarīga, latviešu dibināta valsts, kurā latviešu valoda un kultūra ir noteicošā, būs vienīgā un labākā iespēja, kā latviešiem uzplaukt un dzīvot Latvijā „līdz tiem laikiem, kurus šodien nezin vēl nekur neviens.”[3] Kā mūsu tauta sagaidītu 21. gadsimtu, ja neatkarīgas valsts nebūtu bijis? Visticamāk, ka Latvija uzreiz nonāktu PSRS sastāvā, kā tas notika ar Ukrainu un citām valstīm, kuru tautu pašnoteikšanās gribu apspieda. Tādā situācijā latvieši iespējams būtu piedzīvojuši ko līdzīgu bada genocīdam Ukrainā 1930. gados.

Mēs šodien esam tās mīlestības nesti, kura vadīja mūsu senčus kā Latvijas dārza kopējus, kad viņi Latviju dibināja, sargāja tās neatkarību un tās neatkarību atkal atjaunoja. Mēs latvieši un Latvijas tauta esam šodien aicināti turpināt viņu darbu. Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas atceres dienā saulainas oktobra sestdienas vakarā pēc riteņbrauciena gar Gaujas krastiem es skatījos filmu „Atmodas antoloģija”. Tā noslēdzās ar LTF himnas vārdiem „Kur cīnījušies mūsu senči, tur tagad jācīnās ir mums.”[4] Pārāk kareivīgi? Laikam neatbilstoši vārdi? Domāju, ka pavisam atbilstoši. Cīņa par latviešu nācijas pastāvēšanu notiek arī šodien. Tās frontes līniju nevar novilkt kā Baltijas ceļu, bet tā notiek vairākos līmeņos, gan politiskā, gan personiskā dzīves jomā. Kas ir varoņi šajā cīņā? Zinot manu patriotisko un nacionālo nostāju, katram lasot nebūs grūti iztēloties, kuri tie ir politikā, kultūrā, tautsaimniecībā un citās jomās. Bet es vēlos uzsvērt īpaši ģimenes – mammas, tētus viņu bērnus. Viņi ir varoņi, kurus klusiņām uz ielas, garām ar riteni braucot, radu vai draugu lokā, vai draudzē ar smaidu un, ja izdodas, ar pacilājošu vārdu, es apbrīnoju. Es vēl neesmu precējies un man nav bērnu. Taču es uzskatu, ka ģimene un bērni ir allaž bijuši mūsu tautas pamats un nākotne. Mammas un tēti ir svarīgākie dārznieki mūsu Latvijas dārzā.

Ir vēl kāds dārznieku tips, kas mūsu Latvijai ir visai vajadzīgs šajā laikā. Ir labi, ja cilvēks meklē un atrod labi apmaksātu darbu, kas viņam ļauj uzturēt sevi, ģimeni un, cerams, palīdzēt arī citiem. Taču es vēlos mudināt īpaši jauniešus un studentus līdzās siltas, labi apmaksātas un drošas darba vietas atrašanai, meklēt iespēju pajautāt sev, vai arī es varu piedalīties sabiedriskos vai pat politiskos procesos. Iesaistīties kādā biedrībā, kas meklē brīvprātīgos, vai pat nodibināt biedrību, kādu labu darbu darīšanai. Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai un darbam politikā ļoti vajag valstiski, godīgi, patriotiski un saskaņā ar latviešu nāciju ceļošām vērtībām domājošus ļaudis.

Lai mēs mīlam Latviju kā dārzu, kurā vienīgajā visā pasaulē ikviens ir aicināts kopt latviešu nācijai svarīgo

Bieži tiek skandēts, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta un tai trūkst vienotības. Vai Latvijas mērķī uzsvērtā „latviešu valodas un kultūras saglabāšana un attīstība” vēl vairāk attālinās latviešus un citu tautību cilvēkus? Mēs zinām vēsturiskos traģiskos un netaisnīgos apstākļus, kādēļ pirms 25 gadiem latvieši Latvijā bija kļuvuši gandrīz par minoritāti. Neaizmirsīsim to un neļausim šodien izplatīt melus par notikumiem 20. gadsimtā. Taču, kas Latvijā ir nepieciešams šodien, lai saruktu meli par Latvijas vēsturi un atkāptos dažādi Latvijas un latviešu interešu nelabvēļi? Pirmkārt, mums pašiem ir ar lielāku cieņu un pašapziņu jāattiecas pret savu valodu un identitāti, jāzina sava vēsture un jāapzinās sava vērtība. Tajā pašā laikā mums jābūt atvērtiem pret cittautiešiem, kuri ciena latviešu nāciju un to, kas latviešiem dārgs tās vēsturiskajā tēvijā.

Un te es vēlos izteikt aicinājumu Latvijas mazākumtautību ļaudīm. Jūs esat daļa no Latvijas. Es aicinu jūs būt pateicīgiem un priecīgiem, ka jūs tādi esat. Es aicinu jūs cienīt Latvijas pamatvērtības un to, kas latviešiem ir dārgs, lai latvieši kā Latvijas pamatnācija varētu cienīt jūs, un mēs kopā savstarpēji piedzīvotu lielāku vienotību. Es aicinu jūs paraudzīties uz dzīvi Latvijā kā dāvanu. Iztēlojieties, ka Latvija ir dārzs, kurā jums ir dotas iespējas kopt savu nacionālo identitāti, bet jums ir jāpalīdz latviešiem radīt drošus apstākļus latviešu valodas un kultūras uzplaukumam. Izvēlieties dāvanu būt latviešu atbalstītājiem. Nepalieciet vairs ārpusē vai kādā postpadomju telpā, kurā jūs cenšas paturēt tie, kas diemžēl joprojām ir Latvijas un latviešu nācijas interešu pretinieki. Jūs paši zināt, kuri tie ir. Pievienojieties latviešu tautas gribai un Latvijas mērķim saglabāt latviešu valodu un kultūru tās tēvzemē Latvijā. Runājiet ar latviešiem latviski. Tas nekas, ka varbūt jūtaties neērti. Sakiet ikvienam latvietim, kurš vēlas ar jums runāt krieviski: „Es vēlos runāt latviski, jo gribu būt piederīgs Latvijai un atbalstīt jūsu vērtības!” 

Jāatzīmē, ka jau tagad Latvijas valsts ļoti ciena mazākumtautību vēlmi saglabāt savu nacionālo identitāti.[5] Taču cieņa ir jāsekmē personiskā līmenī. Ja visupirms mazākumtautību ļaudis cienīs un atbalstīs latviešu nācijai svarīgās vērtības, tad latvieši cienīs mazākumtautības un latviskas Latvijas mērķis kļūs par vienojošu mērķi.

Lai mīlam Latviju kā dārzu, no kura augļiem ir jāpaēd visiem un tā, ka visiem pietiek.

Visbeidzot Latvijas valsts mērķis ir nodrošināt „ikviena cilvēka un visas tautas labklājību.” Šis trešais balsta abus iepriekšējos mērķus. Ir skaidrs, ka bez saimnieciska uzplaukuma būs grūti nodrošināt mūsu tautas pastāvēšanu Latvijā cauri laikiem. Šeit neuzskaitīšu ar labklājību saistīto pēdējo gadu grūtības, krīzes pārvarēšanu un „veiksmes stāsta” notikumus. Uzdošu jautājumu, kam ir Latvijā jānotiek, lai mūsu skaistais dārzs dotu pietiekami daudz un labu augļu, ka visiem pietiktu?

Atbildes ir vērts meklēt „veiksmes stāstos” latviešu nācijas vēsturē. Pirmais no tiem ir laiks līdz 1918. gada 18. novembrim. Neuzmetot idealizējošu plīvuru, tomēr būtu labi atzīt, ka no šī laika varam mācīties to, ka labklājības pamatā ir situācija, kad tautas lielākajā daļā, un it īpaši tās līderos, valdoši ir augsti morāli ētiskie un darba tikumi, tiekšanās pēc izglītības, veselīga nacionālā pašapziņa, uzņēmējdarbības gars un nacionālās vienotības apziņa. Šīm vērtībām, kas vadīja un pavadīja latviešu nācijas pirmo atmodu, pamatus sāka likt brāļu draudžu kustība latviešu zemnieku vidū ar tās augstajām kristīgās ētikas nostādnēm. Nacionālo pašapziņu sekmēja latviskā folkloras mantojuma apzināšana. Atmodas ēku turpināja būvēt daudzie tautskolotāji, jaunlatvieši un latviešu interešu labvēļi baltvāciešu un citu mazākumtautību vidū, kas aicināja latviešus celt pašapziņu, tiekties pēc nacionālas vienotības, doties studēt, kļūt turīgiem un sākt justies kā saimniekiem savu senču dzimtenē.

Otrs laiks, kas būtībā turpina iepriekšējo periodu un tā vērtības, ir Latvijas pirmā neatkarība. Tajā laikā Latvijas vadītāji spēja valstī veidot gudru saimniecisko politiku. Nevis tādu, kurā visu atstāj tikai teorētiskas brīvā tirgus „neredzamās rokas” ziņā un pēc zināma brīža notiek „burbuļa” plīšana, bet gan tādu, kurā Latvijas vadītāji nosaka valstiskas tautsaimniecības prioritātes un saskaņā ar tām sniedz atbalsta iespējas uzņēmējiem, lauksaimniekiem un zinātniekiem. Tāda pieeja bija pamatā Latvijas uzplaukumam 1930. gados. Ir ļoti nepieciešams, ka pamatos līdzīga domāšana, kas pielāgota mūsu laika prasībām, dominētu visos Latvijas saimnieciskās vadības līmeņos mūsu laikā.

Tātad laba izglītība un patriotiska saimnieciskā domāšana. Taču ar to būs par maz. Saimnieciska uzplaukuma un tā nestās labklājības pamatā ir jāliek garīgajās vērtībās sakņoti augsti morāli un ētiski ideāli, kuru augļi ir godīgums, taisnīgums, drosme, pašaizliedzība un spēja tautas labuma dēļ stāvēt pāri personiskām vai interešu grupējumu radītām ambīcijām. Ikvienu uz šo tikumu apgūšanu var iedvesmot bijība par sevi augstāku interešu – Latvijas tautas labuma – priekšā. Bet ir labi un, manuprāt, drošāk, ja līdzās laicīgam pamatojumam, šo tikumu avots ir ticība Dievam un bijība Viņa likumu priekšā.

Un noslēdzot. Laiki mūsu tautai nav viegli. Ir daudz grūtību. Dažas no tām ir pat draudīgas, kā latviešu izzušanas draudi. Taču nenokārsim galvu, nebūsim sadrūmuši, meklēsim un lūgsim pēc gaismas stara, kas rāda mums ceļu cauri grūtībām. Sapratīsim katrs, kādas kļūdas, iespējams, esam pieļāvuši. Būsim drosmīgi tās atzīt un kļūsim caur to stiprāki. Kad mums pietrūkst vienotības, atcerēsimies Dziesmu svētkus šovasar, cik tur visi kopā mēs spējam justies vienoti. Mūsu vectētiņi un vecmāmiņas piedzīvoja kara laiku un okupācijas un ar Dieva palīgu palika mīloši un stipri Latvijas patrioti. Turpināsim arī mēs ticēt Latvijas dārza uzplaukumam un tam, ka mēs esam tie, ar kuru rokām, kā es ticu, Dievs grib šo uzplaukumu mums dot. Turpināsim cerēt, ka mūsu „dārzkopju” patiesi labo darbu augļi vairos patiesi labo citos dārza kopējos. Turpināsim mīlēt mūsu valsti Latviju, mūsu tautu, mūsu valodu ar darbīgu mīlestību. Vēlēsim labu viens otram, arī tiem, uz kuriem mums nereti ir dusmas un pat naids. Ja esam ticīgi (iesaku pamēģināt arī tiem, kuri vēl nav), aizlūgsim Dievu mīlestībā par Latviju un mūsu tautu, bet īpaši par tiem, kam liela atbildība pie valsts vadības, par tiem, kam dažādas grūtības pieņemt latvisku Latviju, par tiem, kas latviešus grib nošķirt no tautas pamatvērtībām. Lai patiesā Apgaismība nāk pār visiem.

Ja laicīgā domas gājienā, tad mēs latvieši, mūsu domubiedri un mūsu valsts Latvija esam vienreizēji un vērtīgi visā pasaules tautu saimē un daudzveidībā. Tādēļ mums šeit ir jābūt un jāuzplaukst mūsu Latvijas dārzā.

Bet tomēr iznesīšu arī ārpus Latvijas karogiem rotātās baznīcas domu gājienu, ka mani mīlēt Latviju iedvesmo ticība, ka Dievs mīl katru cilvēku manā tautā, manu tautu, manu valodu un valsti Latviju. Paldies par vislabāko un vismīļāko valsti pasaulē mūsu Dievzemīti Latviju!

Dievs, svētī Latviju!

---

[1] Ar Satversmes preambulas tekstu visā pilnībā var iepazīties šeit: http://www.juristavards.lv/?menu=doc&id=260080

[2] Mazliet citēju filozofijas doktores Maijas Kūles sacīto LU un Saeimas rīkotajā konferencē par Satversmes preambulu LU Lielajā aulā 25. oktobrī.

[3] Citēju vārdus no Leonīda Breikša dzejoļa, kurš kļuva pazīstams Trešās Atmodas laikā Ievas Akurāteres dziedātajā Imanta Kalniņa dziesmā „Lūgšana”.

[4] Imanta Kalniņa un Olafa Gūtmaņa dziesmu var noklausīties šeit: http://www.youtube.com/watch?v=2MJxyWA8T-4

[5] Tas gan pat notiek nepareizā veidā, jo bērnudārzos un skolās vēl joprojām daudziem krieviski runājošo ģimeņu bērniem ir liegta iespēja jau agri apgūt valsts valodu un mācīties latviski, lai viņi justos piederīgi Latvijai.

Pastāsti saviem draugiem: