Vai par cieņu un iecietību jācīnās ar demonstrāciju?
Kā Rīgas domes
deputāts uzskatīju par nepieciešamu paust savu personīgo viedokli par 20.
jūnijā Rīgā gaidāmo Europride gājienu.
Latvija ir demokrātiska Eiropas valsts, un katrai sabiedrības grupai ir
tiesības pievērst uzmanību sev nozīmīgiem jautājumiem, rīkojot sapulces un
gājienus. Pulcēšanās brīvība ir nozīmīga demokrātijas pamatvērtība. Tomēr Europride norises kontekstā svarīgi ir arī
uzdot jautājumu, vai pasākuma norises forma ir adekvāta, ņemot vērā to, cik
jūtīgi Latvijas sabiedrībā tiek uztverti jautājumi, kurus vēlas aktualizēt Europride rīkotāji?
Europride
demonstrācijas definētais mērķis ir "veicināt sabiedrības izpratni par
cilvēktiesībām, dažādību, seksualitāti, dzimuma identitāti un ar to saistītiem
jautājumiem un informēt par LGBT cilvēku tiesisko stāvokli Latvijā, pieprasīt
grozījumu izdarīšanu normatīvajos aktos, kas nodrošinātu visu cilvēku
neatkarīgi no viņu piederības kādai sabiedrības grupai vienlīdzīgas tiesības
dažādās dzīves jomās, kā arī svinēt daudzveidību un demokrātiju." (No <http://www.ir.lv:889/2015/5/19/eiropraida-nerikos-balliti-bet-cinisies-par-tiesibam>)
Esmu gatavs
uzklausīt viedokļus, kas pamato to, kādēļ LGBT cilvēkiem mērķī minētie
jautājumi ir nozīmīgi. Taču mana nostāja paliek negatīva pret to, ka par mērķī
minēto problēmu (un pseidoproblēmu?) risināšanu ir jāiestājas tieši plaša
gājiena veidā, kas notiek pilsētas centrā. Mēģinājums pasākuma mērķī formulētos
jautājumus aktualizēt un risināt, ejot demonstrācijas tipa gājienā, nesekmēs
Latvijas sabiedrības vairākuma iekļaujošu attieksmi pret LGBT sabiedrības
grupas cilvēkiem. Uzskatu, ka, domājot par sabiedrības kopējām interesēm un
savstarpējo iecietību, primāri nozīme ir jāpiešķir savstarpējās cieņas
jēdzienam, jo tas, kurš ciena citus, rada priekšnoteikumus, lai citi cienītu
viņu. Normatīvajos aktos to nevar ietvert. Katram indivīdam, katrai sabiedrības
grupai, subkultūrai vai "minoritātei" pašai ir jāpārdomā, ko katrā
kontekstā nozīmē cienīt citu, lai sekmētu sabiedrības sapratni un iecietību. Europride gājiena norisi es neatbalstu, jo
tas nav pozitīvs līdzeklis, kā sabiedrībā veidot dialogu par pasākuma mērķī
izvirzītajiem jautājumiem. Tieši pretēji, pasākuma demonstratīvā un provokatīvā
norises forma veicina sabiedrības neizpratni un novēršanos.
Medijos tiek citēti SKDS
aptaujas dati par to, cik Rīgas iedzīvotāju atbalsta Europride gājiena norisi mūsu valsts
galvaspilsētā. Skaitļi ir visai izteiksmīgi. Gājiena norisi atbalsta 2,5%
iedzīvotāju, savukārt 75% Rīgas iedzīvotāju ir pret šī pasākuma norisi. No
vienas puses aptauja ir tikai informatīva un neuzliek nekādus normatīvus pienākumus
mainīt sākotnējās ieceres. Bet no otras puses tā tomēr parāda, kāda ir Rīgas
sabiedrības pārliecinošā vairākuma nostāja pret tādu LGBT cilvēkiem svarīgu
jautājumu aktualizēšanas formu, kāda ir Europride demonstrācija.
Kā būtu, ja Europride
demonstrācijas rīkotāji, domājot par savstarpējo sapratni Rīgas un Latvijas
sabiedrībā būtu izvēlējušies gājienam
citu maršrutu vai norises vietu, piemēram, Pārdaugavas Uzvaras parku?
Cieņa vienā pusē rada priekšnoteikumus cieņai un sapratnei otrā pusē.
Kas sekos tālāk?
Europride nedēļa ir atnākusi, un tā paies,
tāpat kā gājiens. Bet ko darīs Latvija? Izlasījis Europride
pasākuma mērķa formulējumu es nolēmu sniegt par to savus nelielus
komentārus, kas nepretendē uz plašu iztirzājumu. Tas lai paliek Sastrēgumstundām, Krustpunktiem, konferencēm
un sabiedrības diskusijām, no kuru rīkotājiem un dalībniekiem sabiedrības
uzdevums būs prasīt objektivitāti un lietu saukšanu īstajos vārdos.
Veicināt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām,
dažādību, dzimuma identitāti, seksualitāti un ar to saistītiem jautājumiem…
Viennozīmīgi
atbalstu to, ka mūsu valstī, kuras sabiedrība ir visumā toleranta, ir vēl
darāmi darbi, lai mazinātu diskrimināciju un stiprinātu cilvēktiesību
ievērošanu un celtu tiesiskumu kopumā. Ikviens cilvēks, neatkarīgi no uzskatiem
un seksuālās orientācijas ir jāpieņem ar cieņu, izvairoties no jebkādas
netaisnīgas diskriminācijas. Taisnīgi ir jāsoda tie, kuri ir vardarbīgi, draud
un apvaino homoseksuālas personas. Ir precīzi jāpiemēro esošos Latvijas
likumus, kuri paredz sodu par vardarbību, uzbrukumiem un draudiem homoseksuālām
personām.
Taču es esmu pret
to, ka mūsu valstī tiktu radīti tā dēvētie "likumi pret homofobiju".
Tie ir likumi, kas neaprobežojas ar to, ka paredz sodu par draudiem,
uzbrukumiem un vardarbību pret homoseksuālām personām, bet ievieš "naida
runas noziegumu" vai "naidīga viedokļa noziegumu", vai
"naidīgas vides radīšanas nozieguma" konceptus.
Domājot par
izglītības iestādēm. Skolās ir vajadzīgas pietiekami nopietnas kampaņas, kuru
mērķis ir novērst iebiedēšanas attieksmi, kā arī jebkura veida fizisku vai
verbālu agresiju pret tiem, kas ir "citādi". Un te runa ir par
skolēniem, kuri patiesi vai nepatiesi tiek uzskatīti par homoseksuāliem, par
bērniem ar īpašām vajadzībām, par kristiešiem un citu reliģiju piederīgiem
klasēs, kurās neviens neiet uz baznīcu un, iespējams, kāds anonīms pedagogs
izsakās tendenciozi par kristietību vai kādu citu reliģiju. Mūsu skolās jau no
mazotnes ir vajadzīga audzināšana, kas palīdz skolēniem novērtēt katrai
personai piemītošo absolūto vērtību neatkarīgi no attieksmes vai rakstura
iezīmēm.
Attiecībā uz
dzimumaudzināšanu ir jāciena vecāku loma kā primāra bērnu seksuālās
audzināšanas jautājumos. Ar cieņu
jāizturas pret ģimenēm nozīmīgiem pasaules uzskatiem, tai skaitā reliģiskiem,
tajās reizēs, kad skolā aplūko jautājumus, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti
un jūtām. Izglītības procesā par seksualitāti ir jāmāca, nevis atrauti no
citiem cilvēka personības aspektiem, bet gan ar integrētu pieeju, kas ietver
emocijas, indivīda atbildību un attiecību pieredzes ietekmi uz personības
psihi. Kā būtu, ja jaunieši skolās sabiedrības zinību grāmatās varētu lasīt un
no pieredzes stāstiem dzirdēt (un par spīti visam, ko piedāvā
patērētājsabiedrības domāšanas veids) tādu aicinājumu dzīvē izvirzīt mērķi
nodibināt laulību un ģimeni?
Lai ko arī teiktu
labi apmaksāti sociālā konstruktīvisma teorētiķi, tomēr cilvēks piedzimst par
meiteni vai zēnu (izņemot vienīgi retus un ārkārtējus medicīniskus gadījumus).
Latvijas skolās ir jāmāca dzimumu līdztiesība. Taču nav akceptējams, ka aiz dzimumu
līdztiesības mācīšanas labi gribēti, aiz nezināšanas vai aiz ideoloģiskiem
motīviem slēpjas, tā dēvētā, dzimuma (gender)
ideoloģija, saskaņā ar kuru par vīriešiem un sievietēm nevis piedzimst, bet
kļūst mērķtiecīgas sociālās izvēles ceļā, kuras gaitā katrs zēns un meitene var
tikt aicināti brīvi izvēlēties, vai identificēt sevi ar vīrieti vai sievieti.
… informēt par LGBT cilvēku tiesisko stāvokli
Latvijā…
Latvijas valsts
Satversme un likumi jau šobrīd paredz ievērot un aizsargāt ikviena pilsoņa un
cilvēka tiesības. Kāds tiesiskais stāvoklis tieši
ir domāts? Iespējams tas, ka Latvijā nav no valsts puses juridiski atzīta
kopdzīves regulējuma, kas attiektos arī uz divu viena dzimuma cilvēku kopdzīvi.
Vairāki politiķi un sabiedrības aktīvisti ir sākuši aktivitātes, kuru mērķis ir
panākt partnerattiecību likuma pieņemšanu. Latvijas valsts neiejaucas pilsoņu
privātās dzīves sfērā un neaizliedz nevienu no iespējamām divu cilvēku
kopdzīves formām. Taču, vai Latvijas valstij ir vienlīdzīgi jāatbalsta visas
kopdzīves formas? Vai tomēr ir sabiedrības attīstības gaitā dabiski
izveidojušās cilvēku kopdzīves formas, kuras no valsts puses pamatoti pelna
prioritāru atzīšanu un atbalstu? Tāds ir sievietes un vīrieša laulības
institūts. Satversmes 110. pantā ir rakstīts: "Valsts aizsargā un atbalsta
laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna
tiesības." Kāds sacīs, ka tas ir jautājums par interpretāciju. Taču
Partnerattiecību likuma pieņemšana nenovēršami mazinās laulības prioritāti un
mazinās tās vērtību. Latvijai nav nekādu šķēršļu katras kopdzīves, kas nav
laulība, pienākumus un tiesības atzīt un noteikt, lietojot jau esošos Latvijas
likumus un, ja nepieciešams, papildinot tos.
… pieprasīt grozījumu izdarīšanu normatīvajos aktos,
kas nodrošinātu visu cilvēku neatkarīgi no viņu piederības kādai sabiedrības
grupai vienlīdzīgas tiesības dažādās dzīves jomās, kā arī svinēt daudzveidību
un demokrātiju
Tieši tā! Turpinot
jau iesākto, ja nepieciešams uzlabot kopdzīves, kas nav laulība, partneru
tiesību un pienākumu regulējumu, tas ir darāms esošo normatīvo aktu
ietvaros. Nav nepieciešams pieņemt
jaunus normatīvos aktus.
Bet kas ir šīs
"dažādās dzīves jomas"? Iespējams, ar to domāts arī ģimenes koncepts,
ņemot vērā, LGBT lobija plaši pieprasīto "laulību visiem" un
adopcijas iespējas dažādās ES un pasaules valstīs.
Lai kādi vēji pūstu,
Latvijai ir jāatbalsta tāda ģimene, kuru veido vīrietis un sieviete. Pārāk ilgi
arī pie mums atbalsts ģimenei ir bijis atstāts novārtā. Finanšu ministrijas
plānotā neapliekamā minimuma diferencēšana noteikti ir jāveido tā, ka tā īpaši
atbalsta ģimenes ar bērniem, nevis tiek mehāniski piemērota visiem, neņemot
vērā apgādājamo skaitu ģimenē. Ģimenes atbalsta jomā apsveicami ir pasākumi,
kuri veicina tēva un mātes lomas augstāku novērtējumu sabiedrībā. Tradicionālie
Tēvu dienas, Mātes dienas un Ģimenes dienas pasākumi. Centra
"Dardedze" un citu organizāciju veidotās Tēvu atbalsta grupas un
līdzīgi pasākumi mātēm.
Nav nekāda loģiska
un dabiskajās tiesībās pamatota argumenta, lai homoseksuālu kopdzīvi atzītu
"laulības" statusā. Laulības dabiskais pamatojums pat nav saistīts ar
reliģiju. Tas ir saistīts ar dabas likumu, ka tikai sieviete un vīrietis kopā var
radīt pēcnācējus, turpināt savu dzimtu. Liekas primitīvi, bet pamatā ir tieši
tas. Sabiedrības attīstības gaitā no šīm paražu tiesībām reliģijas un kultūras
ietekmē izveidojās laulības institūts. Svarīgi atcerēties, ka laulības
institūtu neviena valsts nav nodibinājusi. Valstis to tikai ir iekļāvušas savā
likumdošanā. Vai valstij ir tiesības sabiedrības priekšā nodibināt
"laulību" viena dzimuma cilvēkiem? Ar labi plānotām mediju kampaņām
un argumentiem par "vienlīdzību" var iesēt sabiedrībā pārliecību, ka
"laiki ir mainījušies" un "mums jāsper solis ceļā uz
vienlīdzības pilnību". Lai arī par ko censtos pilsoņus pārliecināt, būtībā
tāda valsts aiz visiem "vienlīdzības" un "tolerances"
lozungiem pasaka tikai vienu: "Mūsu valstī laulība un ģimene, kādu to
pazina tagadējo likumdevēju vecvecāki un pat vecāki, vairs nav
prioritāra." Vai valstij ir tiesības aizvainot tūkstošiem mātes un tēvus,
pazemojot gadsimtiem seno dabiskās laulības institūtu ar to, ka vērtību
sajukuma laikmetā tiek nodibināta jauna "pseidolaulība"? Tas ir
jautājums pilsoņiem un viņu ievēlētajiem deputātiem valstīs, kur laulības
definīcija jau ir smagi cietusi. Var pienākt laiks, kad tas būs jautājums arī
Latvijas tautai un tās ievēlētajiem deputātiem…
Diemžēl pieredze
rāda, ka partnerattiecību likums nav viss kāds "kompromiss". Valstīs,
kurās tika ieviests šāds modelis, tas nekad nav bijis kā
"kompromiss", bet drīzāk kā pirmais solis ceļā uz homoseksuālās
"laulības" ieviešanu. Nepiekrītu tam, ka homoseksuāla
"laulība" nevienam nenāk par sliktu,
- vairāku alternatīvu ģimenes modeļu pastāvēšana kaitē ģimenei, kurai
šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama aizsardzība un saglabāšana.
…svinēt daudzveidību un demokrātiju.
Kāpēc gan ne?
Latvijas pilsoņu kopums ir daudzveidīgs, un lepoties ar to, ka dzīvojam
demokrātiskā valstī, ir labi un pareizi.
Mūsu tautai būs
droša nākotne tad, ja kopā svinēsim arī to, kas ir mūsu sabiedrības pamats. Tie
ir demokrātijas ideāli, no kuriem tik ļoti nozīmīga ir savstarpēja cieņa. Nav
demokrātiski un ir necienīgi prasīt to, kas nav saskaņā ar dabu un aizvaino
ģimeni, kas ir dabisko paražu un tiesību subjekts. Tautas nākotnes interesēs ir
cienīt sievietes un vīrieša dibināto ģimeni un aizsargāt laulību. Visas ģimenes
ir vienlīdzīgas. Bet sargāt laulību nozīmē neiet pa ceļu, kas līdzvērtīgu (vai
pat priviliģētu) statusu piešķir nereģistrētas kopdzīves modeļiem. Ģimene
ir saliedētas sabiedrības pamats. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp
vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Vai
šīs Satversmē uzrakstītās vērtības spēj vienot mūs, Latvijas nāciju, neatkarīgi
no tā, kā katram dzīvē ir gājis, un kas katrs esam, - vai esam precējušies,
dzīvojam partnerattiecībās, kāda ir mūsu "orientācija", kāda ir mūsu
izpratne par to, no kā jāatsakās, lai cieņa tiktu parādīta vairākumam, un
vairākums cienītu mazākumu, lai arī par kuru "minoritāti" būtu runa?
Ikviens cilvēks ir
pelnījis cieņu. Taču ikvienam sev ir jāuzdod jautājums, kādā veidā mana
vēlēšanās īstenot savas vēlmes skars līdzcilvēku intereses? Kā būtu tad, ja
katrs cilvēks būtu mierā ar savu identitāti? Tradicionāli orientētie izturētos
ar cieņu pret tiem, kuri līdz galam nenoskaidrotu (un, iespējams,
nenoskaidrojamu) iemeslu dēļ nav tradicionāli orientēti un izvairītos no
jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm. Savukārt netradicionāli
orientētie augstsirdīgi atteiktos pieprasīt no sabiedrības tradicionāli
orientēto absolūtā vairākuma un mūsu valsts likumdevēja tādu vēlmju pēc
tiesībām piepildīšanu, kuru piepildīšana saskaņā ar dabas noteiktajām iespējām
nav īstenojama netradicionālās orientācijas ietvaros. Sabiedrības patiesais
progress vai briedums ir mērāms nevis ar "vienlīdzības" un
"tolerances" greizo lineālu, kas ignorē tradicionālo vērtību vietu,
bet gan ar cieņas un augstsirdības dzidrajiem traukiem, kurus indivīdi pasniedz
cits citam, cienot pamatvērtības un to, kas svēts.
Jurģis Klotiņš
Kultūras darbinieks, mazliet politiķis un Rīgas domes deputāts
Rīgā, 2015. gada 17. jūnijā
Ierakstīt komentāru