Dāmas
un kungi, vēlos Jūs uzrunāt kā vienkāršs Latvijas patriots
23.
augusts ir bijis Latvijas un Eiropas traģēdijas diena. Taču pēc postošām
okupācijas desmitgadēm tā kļuva par cerību dienu. 1987. gada 23. augustā notika
pirmā Helsinki – 86 rīkotā demonstrācija pie Brīvības pieminekļa. Tagad pēc 30
gadiem mēs pulcējamies šeit, lai atgādinātu par patiesajiem Atmodas mērķiem.
Mūsu
valstij šobrīd ir vajadzīga politiskās kultūras atjaunotne. Kāda tieši? Uzskatu,
ka tā ir pāreja no naratīva “vispirms manas vai partijas ambīcijas un labums”
uz politiku, kur vara ir aicinājums kalpot. Kalpot tautas kopējam labumam.
Aizliegt savas personīgās vai partijas ambīcijas, lai ar gudrību un cieņpilnu
sadarbību strādātu tautas labā. Mūsu valsts mērķi ir pateikti Satversmē. Atliek
tiem uzticīgi sekot – tā, lai Latvija kļūtu par sociāli atbildīgu, drošu un
stipru valsti. Mums kopīgiem spēkiem ir jāiedzīvina sadarbības domāšana
politikā, valsts pārvaldē un tautsaimniecībā. Ar to es nodomāju “sarunāšanas”
un dažāda veida Satversmes gara nodevības, vai vienkāršu politiskas mazdūšības
konformismu. Tā ir Sadarbība, kurā iesaistītās puses rada kopējo labumu tautai
un valstij.
Sadarbības
mentalitāte ir īpaši jāveido pašvaldību jomā. Kā tas var būt, ka Latvijas
galvaspilsētā Rīgā valdošie politiķi tiecas norobežoties no valsts interesēm un
visai Rīgas aglomerācijai svarīgiem jautājumiem. Vienota biļete sabiedriskajā
transportā Rīgas aglomerācijā ir tikai viens no jautājumiem, kas parāda
līdzšinējās politikas kļūdas.
Politika
kā kalpošana, aizliegt savas ambīcijas un strādāt mērķtiecīgā, cieņpilnā
sadarbībā?
Sacītais
izklausās pārāk ideālistiski? Bet tie ir iespējami ideāli.
Tikko iznāca
grāmata par Robēru Šūmani - izcilo Francijas valstsvīru, kurš tikai 5 gadus
pēc katastrofālā 2. pasaules kara panāca Francijas un Vācijas samierināšanos un
lika pamatus Eiropas savienības izveidei. Viņā ideāli iemiesojās cilvēka
veidolā. Robēram Šūmanim darbs politikā nozīmēja kalpot Dievam un kalpot
tautai. Sākumā Šūmanis pat nevēlējās iesaistīties politikā. Taču galu galā viņš
piekrita kandidēt parlamenta vēlēšanās, jo viņa dzimtenes cilvēku aicinājums palīdzēt
saglabāt Lotringas dvēseli viņam bija svarīgāks par ērtāku dzīvi, paliekot labi
ieredzēta jurista profesijā.
Robēra
Šūmana dzīves liecība un Latvijas simtgades tuvums aicina, pārdomāt, kāda ir
mūsu katra attieksme pret savu valsti un pilsoniskajiem pienākumiem? “Ko es
varu darīt, lai palīdzētu Latvijas dvēselei, kas cietusi no oligarhu cinisma?” Šodien
Latvijas dvēselei ir vajadzīga mūsu siržu un prātu griba pēc godīgas un
kalpojošas politikas no vismazākā novada līdz pat Saeimai, pēc taisnīgām tiesām,
pēc korupcijas un mantrausības pārņemtu nozaru attīrīšanas. (Jācer, ka zināmu
maksātnespējas darboņu aresti liecina par to, ka soļi pareizajā virzienā tiek
sperti.)
Robēram
Šūmanim bija sapnis par Eiropu. Konstantīnam Čakstem, Jāzepam Rancānam un
citiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem bija sapnis par Latvijas
neatkarības atjaunošanu. Tas piepildījās. Tagad daudzi, kas nesa smagus upurus
Latvijas brīvības vārdā ir valsts aizmirsti un dzīvo grūtos apstākļos. Ģederta
Melngaiļa gadījumā likumdevējs pat nav spējis panākt, ka viņam
atceļ okupācijas varas piespriesto politisko diagnozi.
Joprojām
Rīgā nav pieminekļa, kas būtu veltīts nacionālās pretošanās kustības
dalībniekiem. Lai arī neliela domubiedru grupa ar to ir nākusi klajā – ar ideju par pieminekli Latvijas
valstiskuma apliecinātājiem.
Bet kāds ir sapnis par
Latviju šodien? Izteikšu dažas domas, kas man šķiet ļoti būtiskas.
Tā
ir Latvija, kuru esam aicināti mīlēt ar nobriedušu mīlestību – ne tādu, kas
saka “es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.”
Tā
ir Latvija, kurā katras tautības cilvēki labprāt runā latviski. Latviešu
valodai šī ir vienīgā valsts – no Pāvilostas līdz Zilupei, no Ainažiem līdz
Skaistkalnei. Krievu valodai ir tūkstošiem kilometru no Vladivastokas līdz
Somijai nolaupītajiem Vīpuriem. Katra iemācītā valoda bagātina personību, bet
arī aizsargājami augi vislabāk aug tiem piemērotākajā vietā, nevis katrā pasaules
ceļmalā.
Tā
ir Latvija, kurā politiķi ceļ cilvēku izpratni par to, kādam jābūt krietnam
valstsvīram, nevis tikai dāļā tautai bezmaksas labumus, it sevišķi pirms
vēlēšanām.
Tā
ir Latvija, kur grūtībās nonākušie saņem taisnīgu atbalstu un motivējošu
padomu, kā pašiem spēt sevi nodrošināt.
Latvija,
kurā ģimene un bērni ir novērtēti kā lielākā svētība mūsu tautai un valstij. Un
neviena dāma vai kungs, nekādā kontekstā nesaka mātei vai tēvam – “pats esi
vainīgs, ka tev tik daudz bērnu”.
Latvija,
kurā var iegūt labu izglītību – ne sausi tehnisku, bet savienojumā ar gara un
dvēseles kompetencēm, lai varētu attīstīt inovatīvus uzņēmumus un gudri lietot
mūsu dabas resursu. (Nevis domāt par to, kā dabūt cauri MK noteikumus, kas
atļauj kailcirtes piejūras mežos.)
Latvija,
kur uzņēmēji izjūt, ka valsts pārvaldei viņu radošais darbs ir svarīgs. Lai
iesakņotos apziņa, ka arī bizness ir aicinājums ne tikai pelnīt pēc iespējas
vairāk, bet darīt labu cilvēkiem apkārt – radot taisnīgi apmaksātas darba vietas.
Darbinieku trūkums pirmkārt jārisina, meklējot speciālistus latviešu diasporā
Eiropā.
Latvija,
kuras nācija augstu novērtē ne tikai Dziesmu svētku brīnumu, bet arī mūsu
profesionālo mākslu, literatūru un mūziku. Mazai valstij tas ir īpaši svarīgi.
Mākslas un mūzikas izcilības ir ne reti “slepenie ieroči diplomātijā”, kā to
reiz bijušais vēstnieks ASV kādā privātā sarunā atzina. Pētījumi rāda, ka katrs
kultūrā ieguldītais eiro atpakaļ tautsaimniecībā atnes vismaz pusotru reizi
vairāk.
Lai
Dievs mums palīdz ceļā uz sapņa par Latviju piepildījumu! Iesim ar savstarpēju
cieņu, mīlestību, cēlu pašcieņu un stiprināsim citas citu.
Pateicos
Jums par uzmanību.
Ierakstīt komentāru