Robērs Šūmans Francijas parlamentā, kristīgās demokrātijas laikabiedri
Latvijas Republikas Satversmes sapulcē, un kā viņu Parīzē un Rīgā sāktā diskusija
par ticības mācību skolās rosina domāt par patiesu un demokrātisku demokrātiju
šodien.
“Mēs esam iesācēji, puikas, salīdzinot ar politikā rūdītājiem. Taču tas
ir amats, kas jāapgūst tāpat kā jebkurš cits.” Tā pārdomās par jaunajiem
pienākumiem deputāta darba kalpojumā Francijas parlamentā savam brālēnam
Albēram Dirēnam rakstīja vienotās Eiropas “tēvs” Robērs Šūmans 1919. gada
decembrī.[1]
Pēc nepilna pusgada Rīgā – 1920. gadu Eiropas “mazajā Parīzē” – Šūmana
pieminēto “amatu” – demokrātisku politikas darbu kopējam tautas labumam – sāka
150 Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputāti.
Pēc 2. pasaules kara Francijas ārlietu ministrs Robērs
Šūmans
kopā ar Žanu Monē sagatavotajā 1950.
gada 9. maija deklarācijā aicināja brīvās Eiropas valstis uz jaunu
solidaritāti, kas kļuva par aizsākumu mūsdienu Eiropas Savienībai. Kā pirmie
tam atsaucās kristīgās demokrātijas domubiedri Vācijas Federatīvās Republikas
kanclers Konrāds Adenauers un Itālijas Republikas ministru prezidents Alčide de
Gasperi. Gan Francijas parlamentā centienos “saglabāt Lotringas dvēseli”[2], gan
vienotas Eiropas redzējumā Šūmana darbību iedvesmoja kristīgās demokrātijas
ideāli.
Latvijas Republikas Satversmes
sapulcē kristīgās
demokrātijas politisko domu pārstāvēja Latgales Kristīgo zemnieku savienība
(LKZS, deputāti Francis Trasuns, Staņislavs Ozoliņš, Odums Turkopuls, Antons
Velkme) un Kristīgā nacionālā savienība
(KNS, deputāti Kārlis Irbe, Gustavs Reinhards, Jānis Purgals)[3].
Kristīgās demokrātijas idejām simpatizēja arī vairāki Zemnieku savienības (ZS),
Vācu demokrātiskās partijas un Krievu nacionālās demokrātu partijas deputāti.[4]
Robērs Šūmans Francijas parlamentā daudz pūļu veltīja, lai nosargātu
Lotringas ģimeņu tiesības bērniem skolās apgūt ticības mācību. Elzasā un
Lotringā skolu sistēma bija veidota, pamatojoties uz pašas Francijas 1850. gada
ministra Alfrēda de Falū likuma, kas labvēlīgi atbalstīja iespēju skolās mācīt
ticības mācību. Neraugoties uz simts tūkstošu Lotringas iedzīvotāju parakstītu
petīciju ar aicinājumu respektēt viņu novadā ierasto kārtību, Francijas
parlamenta politiski kreisie deputāti nemitīgi uzbruka Lotringas skolu
sistēmai. Deputāts Šūmans ar viņam raksturīgo pieklājīgo runas veidu nemitējās
aizstāvēt sava novada cilvēku demokrātiskās tiesības un skaidrot, ka no ticības
mācības ir atbrīvoti tie bērni, kuri vecāki tā vēlas.[5]
Arī Latvijas Republikas Satversmes sapulcē noritēja spraigas debates par
to, kā jaunajā Latvijas valstī interpretēt baznīcas un valsts šķirtību, vai
Satversmi iesākt ar pateicību Dievam par izcīnīto brīvību, un vai skolās mācīt
ticības mācību. (Bija arī iesniegts priekšlikums aizliegt Jezuītu ordeņa
darbību Latvijā)[6].
Ņemot vērā to, ka Latvijā – Vidzemē, Kurzemē, Latgalē – bērniem kopš
pirmo skolu dibināšanas bija bijusi iespēja apgūt ticības mācību, un kristīgā
doma ir būtiski veidojusi Latvijas identitāti un kultūru, deputāts Kārlis Irbe (KNS) ierosināja Satversmē ierakstīt, ka Latvijas
skolās māca ticības mācību: “Būtu no svara, ka jau mūsu valsts iekārtā,
valsts Satversmē, ievestu pantu par ticības mācības pasniegšanu, ka tas ir
skolās mācāms kā kārtējs mācības
priekšmets priekš tiem, kas to
vēlas.”[7]
Atbalstu priekšlikumam izteica Francis Trasuns (LKZS), atgādinādams par
kristīgās ticības nozīmi Eiropas kultūras attīstībā.[8] Savukārt
Hermanis Salnis (ZS), atbildēdams uz sociāldemokrāta Kārļa Dēķena kritiku,
pauda viedokli, ka Latvijas pilsoņiem, kuri sevi atzīst par kristīgiem “ir
tiesība prasīt, lai viņu bērnus audzinātu kristīgā garā, lai skolās ir ticības
mācība,” un tam ir jābūt izvēles priekšmetam mācību programmā.
Interesanti, ka ticības mācības apguvē skolās Latvijā līdz 1934. gadam
īstenoja līdzīgu pieeju kā Šūmana dzimtajā Lotringā. Pirmais pagaidu Latvijas
Izglītības likums, ko pieņēma 1919. gada 8. decembrī, noteica, ka
reliģiski—ētisks mācību priekšmets pamatskolās un vidusskolās uzskatāms par
obligātu. Taču pēc vecāku pieprasījuma skolēnu no ticības mācības priekšmeta
apguves atbrīvoja.[9]
1934. gada 12. jūnijā spēkā stājās jauns likums “Par tautas izglītību”, kas
atzina reliģijas mācību par obligātu pamatskolās un vidusskolās. Skolēniem, kas
nepiederēja ne pie vienas konfesijas, nodrošināja ar konfesijām nesaistītas
ētikas stundas.[10]
Gan Robērs Šūmanis Francijas parlamentā, gan kristīgi demokrātiskie
deputāti Latvijas Republikas Satversmes sapulcē un Saeimas sasaukumos strādāja
pie nozīmīgiem valsts iekārtas, sociālās un veselības jomas, izglītības un
tautsaimniecības jautājumiem. Diskusija par ticības mācību skolās pirms 100
gadiem atsākās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un vēl nesen “Skola2030”
satura kontekstā. Neraugoties uz to, ka ētikas un kristīgās mācības izvēles
priekšmetiem Latvijas skolās bija radītas un aprobētas labas pedagoģiskās
iestrādes, sagatavoti skolotāji un kristīgo konfesiju vadītāji vairākkārt
aicināja turpināt iesākto, ētiku un kristīgo mācību atstāja tikai kā fakultatīvus
mācību priekšmetus ārpus pamatprogrammas.
Taču šis kristīgās demokrātijas jautājums, kas bija vienojošs Latvijas
Republikas Satversmes sapulces deputātiem un Robēram Šūmanam Francijas parlamentā,
ir jāuzlūko kā tāds temats, kas aicina
un pat iesaista ļoti vajadzīgās pārdomās par demokrātiskā procesa
izaicinājumiem.
- Kā izturēties ar cieņu pret dažādiem viedokļiem
demokrātiskā lēmumu pieņemšanas procesā?
- Kā atšķirīgiem un pretējiem politiskās un sabiedriskās
vērtību domas strāvojumiem demokrātijā pastāvēt līdzās, aizstāvot un skaidrojot
savu uzskatu nozīmību, bet vienlaikus kopīgi uzņemoties atbildību, lai
sabiedrība nezaudē pilsonisku vienotību kopīgā atbildībā par savu valsti?
- Kā to īstenot izglītībā? Kā skolu programmās cienīt
ģimenēm nozīmīgās vērtības, piemēram, piederību noteiktai reliģijai?
Lai Demokrātijas nedēļa sekmē to,
ka Latvijas Republikas Satversme un tās ievadā skaidri pateiktais Latvijas
valsts mērķis, valsts dibināšana, pretestība okupāciju varām, valsts
atjaunošana, identitātes tvērums, vērtības un piederība Eiropai iesakņojas kā
katra līmeņa demokrātisko diskusiju patiesuma un demokrātiskuma izvērtes
mēraukla. Lai katrs latvietis, Latvijai piederīgais savā aicinājumā un darbā
saskata iespēju stiprināt latviešu nācijas valstsgribu un palīdz piepildīties
Satversmes ievadā ierakstītajiem Latvijas valsts himnas vārdiem: “Dievs, svētī
Latviju!”
Jurģis Klotiņš
Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un
piederības jautājumos
Rīgā, 2020. gada 7. maijā
[1] Ležēns,
Renē. “Robērs Šūmanis, Eiropas tēvs (1886 – 1963) Politika kā svētuma ceļš”.
KALA Raksti, 2017, 83. lpp.
[2] Turpat,
85. lpp.
[3] Šilde,
Ādolfs, 1907.-1990. (1976), Latvijas vēsture, 1914-1940. Skatīts LNB
periodikas digitālajā kolekcijā 5.05.2020.
[4]Tiešsaistes
diskusija par kristīgās demokrātijas partijām Latvijas Republikas Satversmes
sapulcē https://www.facebook.com/arvids.dravnieks/videos/3041758595846984/UzpfSTE1MDc5NjA1NjU6MTAyMTY2Mjk4NjM4MDgxOTM/
[5] Ležēns,
Renē. 86. lpp.
[6] Latvijas
Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922) : Latvijas Republikas
Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Tiesu Namu aģentūra. 2006.
713.lpp
[7] Turpat.
925. lpp.
[8] Turpat.
926.lpp.
[9] Remese,
Solveiga Linda. “RELIĢIJAS PEDAGOĢIJAS TEORIJU ATTĪSTĪBA”, promocijas darbs
Latvijas Universitātē. 2002, 121.lpp. (skatīts 7.05.2020. https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31386/Remese_SS_Religijas_pedagogijas_teoriju_2002.pdf?sequence=1&isAllowed=y
)
[10] Balode,
Sintija. “Kas mums vajadzīgs: ticības mācība vai reliģijas mācība?”. Viedoklis
portālā “Latvijas Vēstnesis". 03.11.1998., Nr.
326/330 (skatīts 7.05.2020. https://www.vestnesis.lv/ta/id/50529)
Ierakstīt komentāru