Ir pagājis jau mēnesis kopš 30. jūnija – svētdienas, kad tika atklāti XXV Vispārējie Latviešu Dziesmu un XV Deju svētki. Dziesmu svētki man ir tik īpašs notikums, ka brīvā brīdī apņēmos uzrakstīt pārdomas „Mani Dziesmu svētki”. Es uzsveru „mani”, jo vēlos dalīties savos iespaidos un vērtējumos par aizvadītajiem svētkiem. Manā blogā pārdomas atklāšu vairākos turpinājumos. Sākumā Dziesmu svētku atklāšanas dienas iespaidi.
Es pievienojos jau daudzu Latvijas kultūras aprakstnieku un pētnieku sacītajam par Dziesmu svētku īpašo nozīmi latviešu tautā un kultūrā, un it sevišķi nācijas vienotības apziņā. Paldies visiem, kas presē un citur to atgādina, ka Dziesmu svētki nav vien tikai liels un skaists festivāls, bet tiem ir ļoti liela garīga nozīme, kas iedvesmo, vieno un paceļ mūsu tautu. Lai Dievs dod, ka to turpinām apzināties arvien uz priekšu, Dziesmu svētkus atceroties, plānojot nākošos svētkus un piedaloties tajos! Vislielākā pateicība visiem cilvēkiem – bērniem, sievām, vīriem, - kuri piedalījās Dziesmu svētkos katrs savā veidā vai pat vairākos! Īpašs paldies Dziesmu svētku galvenajiem organizatoriem Nacionālā Kultūras centra darbiniekiem un darbiniecēm, un brīvprātīgajiem!
 |
| Kamerkoris "Austrums" Dziesmu svētku "koru karos". |
Man šie bija jau trešie Dziesmu svētki. Pirmie bija 2003. gadā, otrie – 2008. gadā. 2003. gadā es piedalījos kā kora dziedātājs kamerkora „Austrums” baritonu grupā. 2008. gadā jau arī kā orķestra mūziķis, spēlējot kontrabasu divos orķestros. Man Dziesmu svētki sākās jau 29. jūnijā, kad ar kamerkori „Austrums” sacentāmies „koru karos”. Ļoti priecājos, kad vēlā sestdienas naktī uzzināju, ka žūrija mūs novērtējusi, piešķirot 2. vietu. Man īpašais piedzīvojums šoreiz bija dziedāt Jāzepa Vītola kora balādi „Dūkņu sils”.
 |
| Diriģents Guntars Prānis, kamerorķestris "Crescendo" un draudžu koru kopkoris mēģinājumā |
Un tad jau pienāca svētdienas 30. jūnija saulainais rīts. Kopā ar māsu agri braucām uz Doma baznīcu, lai izmēģinātu muzikālo daļu Dziesmu svētku atklāšanas dienas ekumeniskajam dievkalpojumam. Dievkalpojums bija pacilājošs un saviļņojošs. Domāju, ka ikviens no mums mūziķiem simfoniskajā orķestrī „Crescendo” un 300 dziedātāju lielajā apvienotajā korī izjuta īpašu pacilājumu un garīgu vienotību. Es ceru, ka arī ikviens no klātesošajiem to ļāva ielaist savā sirdī un dvēselē.
Dievkalpojumu vadīja Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš. Dziļas, patiesas un apgaismojošas uzrunas sacīja mācītāji – Edgars Mažis no Baptistu baznīcas, Jānis Dravans no Pareizticīgās baznīcas, Andris Kravalis no Romas katoļu baznīcas un Krists Kalniņš no Latvijas luterāņu baznīcas.
 |
| Dievkalpojums bija ļoti kupli apmeklēts. |
Ikviens bija aicināts aizdomāties par garīgo vērtību, morāli ētisko vērtību nepieciešamību kultūrā. Par misiju, ko kultūra arvien ir aicināta uzņemties – apgaismot cilvēkus, darīt viņus labākus. Kā arī par to, ka kristīgā baznīca, Brāļu draudžu saieti, kristīgi orientētā latviešu izglītība deva nepieciešamo augsni, kurā Dziesmu svētki varēja rasties. To ilustrē tas, ko rakstījis viens no Dziesmu svētku pamatlicējiem mācītājs un sabiedrisks darbinieks Juris Neikens: „Ap Miķeļiem 1863. gadā braucu uz savu mīļo Ārciemu Bībeles svētkos. Sestdienas vakarā pavēlu pie skolmeistara ienācis, tur atradu pulciņu dziedātāju, kas bībelsvētku dziesmas it cītīgi mācījās. Bija lasījušies gan no Ārciema, gan arī no tāliem nāburgiem, dziedājuši jau daudz stundu, bet piekusis neviens vēl nerādījās un acis visiem spīdēja no prieka.
– Jau šodien mums bija svētki! – viens jauneklis teica šķirdamies.
– Dziesmu svētki! – otrs tam atbildēja.
Un šis vārds man ar tādu skaņu iekrita ausī, ka tūlīt ar tiem dziedātājiem sāku aprunāties, vai citreiz nevarētu sanākt uz dziesmām vien, kā šoreiz nākuši uz dievvārdiem.”[1] Muzikoloģe Zane Prēdele raksta, ka „vēsturiski latviešu koru kustības sākotne meklējama Dikļu Neikenkalnā, tās garīgais impulss – ticīga cilvēka sirdī.”[2]
 |
| Dziesmu svētku karoga atspīdums līgo Latvijas misionāra Sv. Meinarda kristāmtraukā. |
Esmu gatavs uzklausīt iebildumus par tikko sacīto. Taču tā ir vēsturiska likumsakarība. Es uzskatu, ka Dziesmu svētku vēsturē un tikko notikušajos Svētkos mēs redzam to, pēc kā ir jātiecas, domājot par latviešu kultūru un latvisko identitāti. Dziesmu svētku tradīcijas šūpuli kopīgi šūpoja kristīgā baznīca ar tajā kopto daudzbalsīgo kora dziedāšanu un latviešu folklora ar bagātīgo tautas dziesmu mantojumu. Tā arī mums šodien ir jāapzinās, ka mūsu identitātes pamati ir kristīgais mantojums un latviešu tautas folklora, kuras spilgtākā izpausme ir tautas dziesmas. Zīmīgu interjera kompozīciju 30. jūnijā varēja novērot Doma baznīcā. Es ticu, ka neviens to nebija īpaši iestudējis vai paredzējis. Dievkalpojumā ienestais Dziesmu svētku „Līgo” karogs, kas palika baznīcā līdz Garīgās mūzikas koncerta izskaņai, meta skaistu atspulgu Latvijas misionāra Sv. Meinarda lielā akmens kristāmtrauka ūdenī. Simbolisks „kadrs”, kas rosina aizdomāties par mūsu identitātes un Dziesmu svētku saknēm.
Es pats esmu kristietis, Latvijas patriots un Dziesmu svētki man ir ļoti nozīmīgi. Tādēļ man bija patiess prieks uzzināt, ka Dziesmu svētkos būs īpašs atklāšanas ekumeniskais dievkalpojums. Vēl lielāks prieks bija būt klāt, muzicējot orķestrī. Es ar cieņu izturos pret katra cilvēka pārliecību ticības lietās. Taču es ceru, ka dievkalpojumā dzirdētais un piedzīvotais nevienu sirdi neatstāja vienaldzīgu.
Dievkalpojumā bagātīgi skanēja gan Latvijas baznīcas mūzikas klasika, gan jaunāki darbi. Klavieru solo „Dvēseles dziesmā” spēlēja pats tās autors Ēriks Ešenvalds. Solo dziedāja Jānis Kurševs un Inga Šļubovska. Ērģelniece bija Larisa Bulava. Orķestri un kori diriģēja Guntars Prānis, Māris Dravnieks, Ieva Lazdāne un Rudīte Tālberga.
 |
| Diriģents Sigvards Kļava, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas profesionālo koru apvienotais koris. |
30. jūnijs bija skaista un saviļņojoša diena. Drīz pēc dievkalpojuma sākās mana Nacionālā Simfoniskā orķestra mēģinājums Garīgās mūzikas koncertam. Bijām mēģinājuši jau arī sestdien turpat Rīgas Domā. Tā nu vienā brīdī man jau sāka likties, ka Doms pamazām kļūst par manām mājām. Lai arī mans ideāls ir Garīgās mūzikas koncerts, kurā koru dziedātāji pārsvarā nāk no labākajiem amatieru koriem, kā to piedzīvojām 2003. gada Svētkos, taču koncerta koncepciju es vērtēju ļoti atzinīgi.
 |
| Tāda izdevība jāizmanto: mana māsa Austra Klotiņa un es pie Dziesmu svētku karoga Rīgas Domā. |
Pamatideja bija parādīt Latvijas dažādo kristīgo konfesiju baznīcas dziedājumus un pēdējo gadu spilgtākos darbus sakrālās jeb garīgās mūzikas koncertdzīvei paredzēto skaņdarbu laukā. Pirmos atskaņoja cilvēki no katoļu, pareizticīgo, luterāņu, baptistu un vecticībnieku baznīcām. Viņi bija kā solisti. Bija tik skaisti redzēt Suitu sievas Rīgas Doma ērģeļu balkonā dziedot katoļu baznīcas dziedājumus no Alsungas! Otros atskaņoja LNSO kopā ar kori, kurā apvienojušies bija Akadēmiskais koris „Latvija, Latvijas Radio koris un kamerkoris „Ave Sol”, kā arī Rīgas Doma Zēnu koris. Koncerta programma izskanēja bez pārtraukuma un tas radīja īpašu sakrālu nepārtrauktības un vienotības izjūtu. Koncerts bija kā liela dziedāta lūgšana no dažādu konfesiju dziedājumiem un vokāli simfonisku garīgās mūzikas darbu fragmentiem.
Ko vēl varēja vēlēties un ko vajag citās reizēs? Doma laukumā uz laiku „izslēgt” vasaras kafejnīcu muzonu un novietot āra ekrānu ar labu apskaņošanu, lai uz augšu ceļošais garīgās mūzikas skaistums būtu pieejams arī tiem cilvēkiem, kas vēlējās saņemt garīgu spēcinājumu mūzikā, bet Rīgas Domā netika iekšā, jo biļetes bija jau izpārdotas. Ideja nav jauna. Skaidri atceros, ka tādā veidā varēja skatīties un klausīties 2003. gada Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertu. Arī Rīgas Domā.
Turpinājums sekos
Rakstos lietotas autora fotogrāfijas
________________________________________
[1] Citēts no Zanes Prēdeles rakstītā ievada programmiņai XXV Vispārējo Latviešu Dziesmu un XV Deju svētku Ekumeniskajam dievkalpojumam. Oriģināls ir vienā no 1865. gadā izdotā laikraksta „Ceļa biedris” numuriem.
[2] Turpat.
Ierakstīt komentāru