Mani Dziesmu svētki. Turpinājums.

Garīgās mūzikas koncerts izskanēja ar ilgu klausītāju sajūsmu. Protams, pēc tāda notikuma un noguruma, kas tomēr to pavada, gribētos atpūsties. Taču jau nākošajā rītā ar velosipēdu pāri skaisti zilajai Daugavai (pāri tiltam, protams), cauri skaisti zaļojošajam Kronvalda parkam joņoju uz Rīgas Arēnu, kurā notika lielā koporķestra un kopkora mēģinājumi Dziesmu svētku Vokāli instrumentālās mūzikas koncertam. Pats koncerts notika trešdien 3. jūlijā. Tas izdevās tiešām skaists. Mani ļoti uzrunāja Māra Sirmā iestudētā Pētera Barisona kantāte „Brīnumzeme”. Pavisam skaists un smalki izjusts bija Ingas Šļubovskas solo dziedājums. Lieliski bija tas, ka programmā bija iekļauts pacilājošais Andreja Jurjāna sarakstītais „Dziesmu svētku maršs”, kura nobeigumā skan „Dievs, svētī Latviju”. Man ļoti patika, ka bija iekļauti fragmenti no Zigmara Liepiņa rokoperas „Lāčplēsis”. Kā būtu šo darbu uzvest no jauna?

Pirmdienas laikā bija jāatrisina vēl viena pavisam svarīga lieta. Manam Rīgas ev. lut. Jēzus draudzes korim vēl nebija izgatavots karogs. Taču iet Dziesmu svētku gājienā bez karoga... Skaidrs, ka karogam jābūt. Makets arī jau bija gatavs. Taču, kura drukas kompānija to uzņemsies izgatavot? Tā nu pēc garšīgām Svētku dalībnieku pusdienām Zemkopības ministrijas kafejnīcā sēdēju uz soliņa Kronvalda parkā un zvanīju drukas firmām. Sākumā bija tā: viena jau pārslogota, nevar vairāk pieņemt pasūtījumus; cita atkal nepiedāvā attiecīgā auduma apdruku. Paldies Dievam, vienā apskaidrības brīdī atcerējos par Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes kori, kas nesen arī sakarā ar piedalīšanos Dziesmu svētkos bija pasūtījis karogu. Diriģente Marta Ozola man ieteica vaicāt drukas firmā „Abi2”. Izdevās visu sarunāt un karogs pēc pāris dienām bija gatavs. Mūsu koriste Guna Zandere, kas ir lieliska šuvēja, vēl nopirka un piešuva bārkstis. Baznīcas galdnieks Didzis uztaisīja kātu un svētdien karogu godam varējām nest gājienā.

Lielā "koporķestra" un kora mēģinājums Rīgas arēnā no kontrabasu grupas
redzes leņķa.

Turpinot par Arēnas koncertu, jāteic, ka ļoti īpašs notikums bija tas, ka visi Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri spēlēja kopā vienā koporķestrī. Bija tiešām jauki satikt kolēģus no Liepājas Simfoniskā orķestra un visiem kopā spēlēt kontrabasu grupā, kurā ir 14 kontrabasi. Pēc koncerta no klausītājiem dzirdēju ļoti labas atsauksmes. Vakarā vēlu vēl ar latviešu draugiem no Zviedrijas turpinājām izbaudīt gaišo jūlija sākuma vakaru, koncerta iespaidus un sadraudzību Vecrīgas kafejnīcas „Pētergailis” āra terasē. 

Vasaras skaistākais saulriets Daugavgrīvas salas krastā.

Otrdienas vakarā izcils notikums bija Jāzepa Vītola kora mūzikas koncerts Latvijas Universitātes aulā. To gan klausījos Radio „Klasika” ēterā. Paldies Orestam Silabriedim par koncepciju, visiem diriģentiem un dziedātājiem! Tajā vakarā nolēmu kaut uz īsu brīdi atpūsties Daugavgrīvas pludmalē. Paspēju tieši uz saulrietu. Pa ceļam, braucot mašīnā, klausījos koncertu, skanēja „Beverīnas dziedonis”. Jāzepa Vītola kora mūzika, saulriets, siltais jūras ūdens, dziedošie putni, arī lidmašīnas virs galvas kopā radīja skaistu Dziesmu svētku nedēļas vakara impresiju. Tādu īpašu un diezgan neatkārtojamu.

Dziesmu svētki interesē arī ārzemniekus. Man pat šķiet, ka viņu interese kļūst ar katriem svētkiem arvien lielāka. Dziesmu svētku nedēļā Latvijā viesojās mana laba draudzene no Čehijas Markēta. Viņa runā ļoti labi latviski, jo Prāgas Kārļa universitātē bakalaura studijās mācijās baltu valodu programmā. Markēta Latviju apciemoja kopā ar draugu Tomāšu.

Markēta, es un Tomāšs pie rakstainajiem dūraiņiem.

Otrdien aizvedu viņus uz tautas lietišķās mākslas izstādi Rīgas Mākslas telpā, bet ceturtdien kopā ar maniem draugiem no Zviedrijas devāmies izbraucienā uz manu vasarnīcu Apšuciemā. Pēc intensīvā darba orķestrī jutos pelnījis brīvdienu. Pa ceļam apskatījām Ķemeru sēravotu. Es, protams, sāku stāstīt, ka reiz šī vieta bija Latvijai tas pats, kas ir Karlovi Vari (Karlsbāde vai Kārļa avoti) Čehijai. Ragaciema kapos apmeklējām Imanta Ziedoņa kapavietu. Diena bija fantastiski silta, jūra mierīga kā ezers. Ilgi peldējāmies, gulējām smiltīs un priecājāmies par skaistumu un draudzību, ko Dievs mums dāvā. Pēc pusdienām jau bija jāpošas atpakaļceļā, jo vēlējāmies vakarā iet uz vokālo ansambļu koncertu „Latviešu psalmu dziedājumi” Jāņa baznīcā.

Latviešu Psalmu dziedājumi Rīgas Sv. Jāņa baznīcā.

Psalmi ir Bībelē apkopotas 150 lūgšanas. Koncerta gaitā tika parādīts, kā psalmu lūgšanas ir iedzīvinātas Latvijas komponistu mūzikā no Viduslaiku Rīgas līdz pat Riharda Dubras īpaši šim koncertam rakstītajam jaundarbam. Visvairāk no koncerta man atmiņā palika ansambļa „Etnoprojekts” dziedātais psalmu dziedājums no Latgales. Latgalē reiz Jezuītu misionāru iniciēta psalmu dziedāšana tiek kopta arī šodien. Piemēram, pieminot mirušos un lūdzot par viņiem mirušo ofīcija mājas svētbrīžos novembra mēnesī. Koncerts ļoti patika arī Tomāšam no Čehijas. Tā viņš turpināja iepazīt mūsu tautas Dziesmu svētku fenomenu.

Brīvdiena bija pagājusi, un es jau sāku ar nepacietību gaidīt piektdienas rītu un mēģinājumu Mežaparkā. Brokastis, ar velosipēdu līdz Mūzikas akadēmijas stāvvietai, tramvajs, aleja un estrāde klāt. Ar vārdiem ir par maz, lai pastāstītu, cik īpašs Dziesmu svētkos ir mēģinājumu laiks. Tāpat kā visa Dziesmu svētku tradīcija ir pastāvīgs process, nevis tikai svētku nedēļa reizi piecos gados, tā arī noslēguma koncerts nav tikai pats koncerts, bet mēģinājumi un koncerts veido vienu veselumu. Ceļš līdz estrādei ir īpašs piedzīvojums. Pavisam neikdienišķs brauciens tramvajā, kur, ja esi atvērts, iepazīsties ar citiem dziedātājiem, nejauši satiec sen nesatiktus draugus no iepriekšējiem svētkiem vai citām kopīgas dziedāšanas reizēm. Kāpēc nebraucu ar velosipēdu līdz pašai estrādei? Attālums bija mazākais iemesls. Es apzinājos, ka, ja braukšu viens pats, garām ies sarunas un dziesmas tramvajā. Tā, kā iekāpu 11. pie Vērmanes dārza, tā uzreiz satiku kamerkora „Austrums” dziedātājas. Pēc brīža iepazinos ar diviem dziedātājiem no Vīnes latviešu kora – Daini Miheli, latvieti un viņa kolēģi austrieti, kurš ir nolēmis iemācīties latviešu valodu, jo viņu ļoti saista mūsu kultūras vērtības. Ir dažādas izjūtas un domas saistībā ar lepnumu par latviešu valodu un būšanu latvietim. Taču man ir viena tāda, kas atbilst tikai vienam gadījumam. Tā ir tas īpašais pārsteiguma, cieņas, apbrīnas, pateicības un vēl kā cita vārdos neizsakāma savienojums, ko izjūtu, kad uzzinu, ka kāds cilvēks no ārzemēm, kurš nav dzimis un nedzīvo Latvijā brīvprātīgi ir nolēmis iemācīties latviski, vai pat jau tekoši runā mūsu valodā.

Mākoņu pavadījums Māra Sirmā vadītajai "Lūgšanai".

Roberts Zuika. "Dievs, svētī Latviju."

     Estrādē valda kārtība. Pie uziešanas noteikti, bet, protams, arī dziesmās. Katrs dziedātājs zina, pa kurām durvīm jāuziet un ieņem vietu kolonnā. Mēģinājumā saule mūs bagātīgi sveicina. Bet, paldies Dievam, ir arī mākoņi, kas saules dāsnumu mazina. Un mākoņi, cik tie ir skaisti! Likās, ka tieši brīdī, kad Māris Sirmais ar gara dedzību iedvesmo soprānu sākuma pianissimo Imanta Kalniņa un Knuta Skujenieka dziesmā „Lūgšana”, mākoņi izkārtojas īpaši skaistā debesu gleznā. Klusi un arvien garīgi piepildītāk skan: „Kamēr vēl dreb mana roka...” 

Iekšēji viens no sakustinošākajiem mēģinājuma brīžiem ir tad, kad diriģents Roberts Zuika ir uzkāpis tribīnē un mēs viņa vadībā izmēģinām mūsu valsts himnu un tautas lūgšanu „Dievs, svētī Latviju”. Tajā brīdī liekas, ka viņa rokas mums atgādina par visu, kam mūsu tautieši ir gājuši cauri 20. gadsimta pārbaudījumos, un vienojas ar mums kopīgā lūgšanā par gaišu Latvijas nākotni. Lai Dievs dod Robertam Zuikam labu veselību! Neatkārtojams un viņa gadiem apbrīnojams ir Gido Kokara enerģiskums, viņa izdoma un saziņas humors, kad tiek mēģināta Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera „Svētī debesīs šo zemi”.

Saules dāsnums par spīti dzeramā ūdens pārpilnībai, cepurēm, ugunsdzēsēju šļūteņu dzesētavām tomēr prasa savu. Ļoti daudzi dziedātāji dodas ēnā atpūsties. Daudzas dāmas arī izmanto laiku, lai iegūtu iedegumu. Divi vienā – dziedam un sauļojamies. Tomēr karsta saule ir labāk, nekā stiprs lietus. Tā es domāju, un par to mēs visi vēl varējām pārliecināties piektdienas pēcpusdienā, kad lietus ļoti dāsni atspirdzināja dziedātājus.

  

Galvassegu mode Dziesmu svētku kopmēģinājumos.

Ko vēl dziedātāji dara Mežaparkā līdzās tam, ka viņi dzied? Hmm... Iet peldēties uz Ķīšezeru, sēž zem priedēm, ēd saldējumu. Ko vēl? Nu, protams, iet pusdienās, Dziesmu svētku pusdienās par taloniem. Kora dalībnieku kopīgā pusdienošana ir arī viens tiešām jauks pasākums, kas ir neatņemama Dziesmu svētku piedzīvojuma lieta. Rindā jāstāv ilgi, bet tas nekas, jo drīz seko kopīgi garšīgi brīži pie galda vai, sēžot zālienā. Prieks, ka šogad Mežaparkā ēdiens ir svaigs un veselīgs, gatavots no Latvijas produktiem. 2008. gadā bija Vācijā ražotas ātri uzsildāmās porcijas... Dižķibele ir sniegusi mācību? Laikam jā. Paldies!

Ugunsdzēsēju sniegtie atveldzes pakalpojumi.

Un peldēšanās arī neizpaliek. Pēc pusdienām dodamies uz labu peldvietu Ķīšezerā. Spīd saule, dziesmas ir pārņēmuši putni. (Vai arī drīzāk, mēs esam noklusuši un varam viņus dzirdēt.) Peldamies un redzam, ka virs Brīvdabas muzeja jau ir savilkušies mākoņi un ik pa laikam zibeņo. Bet mūs tas nesatrauc. No rokām taisām ūdenī lecamo pakāpienu un pārmaiņus lecam ezerā.

Vakara mēģinājumā uznāk lietus. Ints Teterovskis, lietum spītējot, tomēr turpina neatlaidīgi mācīt korim dziesmu. Atklājas, ka lietusmēteļi ir labi ja 2/3 dziedātāju. Kādēļ lietus mēteļi nebija pievienoti dalībnieku komplektam, ko katrs saņēma no Svētku rīkotājiem? Izlīdzamies kā varam, lai nesamirktu, jo strauja temperatūras maiņa un balssaišu noslodze var radīt aizsmakumu. Atklāju, ka zem mana lietusmēteļa pietiek vieta arī vēl vienam dziedātājam no mana kora. Tā nu jūtamies kaut cik sausumā. Mana labā roka tur grāmatiņu, Māra kreisā roka šķir samirkušās lapas. Mēģinājums ievelkas un noslēdzas vēlā naktī jau tuvu pusnaktij. Pa dienu man vēl radusies neatvairāma ideja, ka svētdien pirms gājiena mūsu korim noteikti savā Jēzus luterāņu baznīcā dievkalpojuma noslēgumā ir jānodzied „Dvēseles dziesma” un vēl kāda no Dievam veltītajām repertuāra dziesmām. Cenšos uz to iedvesmot manāmi sagurušos kora dziedātājus un lūdzu Dievu, lai viņi ļaujas uz to iedvesmoties. Dodamies mājās, lai ietu siltā dušā.

Pastāsti saviem draugiem: