Brāļu draudzes kustības pienesums Latvijas mūzikas attīstībā

Raksts tapis pēc priekšlasījuma 2020. gada 3. oktobrī Āraišos, Āraišu ezerpils apmeklētāju centrā.[1]

Kas būtu latvieši bez Dziesmu svētkiem? Mūsu nacionālā pašapziņa, ceļš pie savas valsts varbūt noritētu citādi. Kurš cits notikums Dziesmu svētku vietā mūsdienās pulcētu kopā latviešus no visas pasaules? Taču cik daudz mēs zinām par to, kā dziedāšana un mūzika attīstījās pirms 1873. gada Rīgā un pirmajiem Dziesmu svētkiem Dikļos, vēl pirms tam, kad hernhūtiešu ģimenes dēla Jāņa Cimzes mācītie latviešu un igauņu tautskolotāji sāka vadīt korus Vidzemē? Cik daudz mēs zinām par Brāļu draudzes pienesumu latviešu koru kultūras attīstībā un Dziesmu svētku kustības iesākšanā?

Vecpiebalgas Cepļu saiešanas nams 1955. gadā.

Foto no VKPAI arhīva, avots: https://www.bdm.lv/vesture/

Līdz ar ieceri uz Āraišiem pārvest Lieduliešu Brāļu draudzes saiešanas namu[2] un tajā iekārtot hernhūtiešu kustībai veltītu ekspozīciju Amatas novada pašvaldības ierosināts un veidots sākās Brāļu draudzei veltītu priekšlasījumu cikls[3]. Kamēr Lieduliešu saiešanas nams gaida savu otro augšāmcelšanos, un Brāļu draudzes mantojuma vērtības gaida valstiska līmeņa uzmanību, raksta autors atsaucās Amatas novada radošo tūrisma jomas darbinieču aicinājumam sagatavot priekšlasījumu par Brāļu draudzes kustības ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Autors riskēja un piekrita, ņemdams vērā, ka ir ieguvis augstāko izglītību mūzikā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā un viņam ir bijusi tā skaistā iespēja dziedāt korī četros latviešu Vispārējos Dziesmu un deju svētkos un divos igauņu Vispārējos Dziesmu un deju svētkos. Priekšlasījums ir tapis pazemībā, pateicībā un bijībā tā lielā pētnieciskā darba priekšā, ko ir veikuši rakstā citētie autori, pētīdami Brāļu draudzes mantojumu un vēstīdami par to, cik liela nozīme ir bijusi Brāļu draudzei latviešu nācijas tapšanā un mūsu tautas ceļā uz pašnoteikšanos savā vēsturiskajā Tēvzemē. 

Brāļu draudžu saiešanu izplatība Vidzemē. Avots: https://www.bdm.lv/vesture/karte.html

Pirms iepazīt Brāļu draudzes jeb hernhūtiešu kustības ieguldījumu latviešu mūzikas attīstībā ir vērts vēlreiz ieskatīties tanī, ko hernhūtiešu kustība deva latviešiem. Brāļu draudžu kustība 18. gadsimtā Vidzemes latviešus sastapa ļoti drūmā dzimtbūšanas, morāli ētiska apjukuma un bezcerības laikā. Tā nesa garīgu atmodu no dziļi personiskas nodošanās ticībai evanģēlijam un Jēzum Kristum kā "latvju pestītājam". Dr. Jānis Krēsliņš trimdā 1980. gadā 250 gadiem kopš Brāļu draudzes aizsākumiem Latvijā veltītā apskatā vaicā: Kādi bija brāļu draudzes nopelni, galvenie veikumi? Vēsturnieks atgādina, ka Brāļu draudzes kustības ietvaros un ietekmē:

• latvieši pirmo reizi apzinājās sevi par vienotu tautu un izveidoja ļoti plašas sabiedriskas organizācijas;
• auga latviešu ētiskais un morāliskais līmenis, mazinājās dzeršana, izzuda brutālas sadzīves formas;
• notika izglītības līmeņa "sprādziens", un latviešu un igauņu zemnieki 18. un 19. gadsimtu mijā piederēja pie izglītotākajiem zemniekiem Eiropā;
• latvieši paši sāka patstāvīgi un apzinīgi veidot un kopt savas tautas literārās tradīcijas: rakstīja pirmās latviešu vēstules, sarakstīja pirmās biogrāfijas, pirmās dienas grāmatas, pirmās svētku runas, pirmās pašu latviešu rakstītās Latvijas vēstures (Jāņa Ruģēna "Ar acīm redzēts ceļš uz Vidzemes debesīm" un Paulāna "Stāsts iz tās latviešu tautas"), kā arī valdošajai varai adresētas petīcijas, kā Ķikuļa Jēkaba vēstules par latviešu zemnieku stāvokli;
• no hernhūtiešu vidus nāca pirmie latviešu grāmatu apgādātāji un izplatītāji;
• brāļu draudzes garīgajā augsnē uzauga un veidojās arī daudzi lielie Vidzemes latviešu rakstnieki: Juris Neikens, Eduards Veidenbaums, Rūdolfs Blaumanis, Apsīšu Jēkabs, Antons Austriņš, Kārlis Skalbe, Jānis Poruks, Brāļi Kaudzīši, Jūlijs Vecozols un citi.[4]

Vēsturnieks Gvido Straube[5] grāmatā Latvijas brāļu draudzes diārijs sniedz visaptverošu analīzi par kustības devumu latviešiem. 

• Brāļu draudze sekmēja daudzu tūkstošu Vidzemes latviešu patiesu pievēršanos kristīgajai ticībai, un latviešu zemniekiem pozitīvi mainījās attieksme pret Dievu un baznīcu.
• Brāļu draudze sekmēja latviešu materiālo turību un labklājību, jo kustības kristīgā darba ētika mudināja uz augstāku apzinīgumu, centību un strādīgumu, ar ko Brāļu draudzes sekotāji panāca ievērojamu progresu materiālās labklājības līmeņa celšanā.

·        Brāļu draudze bija latviešu nacionālās atmodas pirmsākums: tas modinātājs, kas dod zvanu, lai latvietis savā zemē sāktu mosties, domāt, tiekties pēc brīvības – vispirms garīgās, vēlāk arī juridiskās, politiskās.[6]

Par hernhūtiešiem kā latviešu valstsgribas celmlaužiem raksta arī vēsturnieks, teologs, sabiedriskais darbinieks un izglītības ministrs (1934.-1935.) Ludvigs Adamovičs. Viņš atgādina faktu, ka  jau 1746. gadā brāļu draudzes sinode Ceistā, Holandē, iztirzāja jautājumu, vai latviešu dzimtļaudis netiecas pēc neatkarības. Latviešu zemnieki, ja arī nesaprata, tad mazākais

neapzinīgi juta, ka viņu brāļu draudzēs līdz ar reliģisko pilndzīvi un augstākiem tikumiskiem centieniem iemiesots liels sabiedrisks un tautisks spēks. Garīgā pašdarbība, kurā viņiem nācās vingrināties, vadot savas draudzes un pulciņus, kopības apziņa pāri tuvākas apkārtnes robežām, izdevības satikties ar citu pagastu redzamākiem pārstāvjiem savās saiešanās un konferencēs un pār visām lietām atraisīšanās no ienīsto kungu aizbildnības, - tas viss slēpa sevī svarīgus sabiedrisku un tautisku centienu dīgļus, kas savā briedumā radīja latviešu tautu un Latvijas valsti.[7] (Elizabete fon Hallarte, attēla avots: https://www.eliesma.lv/izcilas-novadnieces-pieminai)

Kāda nozīme Brāļu draudzes latviešu centienos bija dziesmai un mūzikai? Gvido Straube, norādīdams uz Valmieras Jērakalnā Brāļu draudzes dibināto skolotāju semināru, raksta, ka hernhūtieši pirmie mācīja latviešus dziedāt pēc notīm un izteic domu, ka latviešu kordziedāšanas tradīcijas kaut kādā mērā bāzējas arī uz šo kustību. Pirmie Dziesmu svētki Dikļos notiek samērā tipiskā hernhūtiskā vidē, un ir pamats domāt, ka, tieši pateicoties hernhūtiešu piemēram, Vidzemes zemnieku sadzīvē arvien biežāku pielietojumu ieguva vijole, ievērojami bagātinot gan muzikālo skanējumu, gan mūzikas kultūru.[8] Laiks ielūkoties avotos, kas mums sniedz priekšstatu par to, cik liela bija dziesmas un mūzikas nozīme latviešu Brāļu draudzes pirmsākumos, kustības komunikācijā, latviešu hernhūtiešu dzīvē un ceļā uz koru kustību Vidzemē.

Dziesma un mūzika hernhūtiešu kustības sākumos

Par Brāļu draudzes kustības izglītības un arīdzan par muzikālās izglītības centru kļuva skolotāju seminārs Vamiermuižas diakonātā. Ģenerāliene Elizabete fon Hallarte, kuras sirds dega padarīt Latviju svētlaimīgu[9], 1737. gada sākumā par 100 valsts dālderiem nopirka vietu Valmiermuižas diakonātam un uzdāvināja to baznīcai. Tieši, pateicoties Valmiermuižas saimnieces Elizabetes fon Hallartes gaišajai vīzijai par Vidzemes latviešu dzīves vispusīgu augšupeju un viņas domubiedram Ungurmuižas saimniekam brīvkungam Johanam Baltazaram fon Kampenhauzenam[10] Vidzemē ieradās pirmie hernhūtiešu misionāri. Diakonāta ēku uzcēla par fon Hallartes līdzekļiem, baļķus cirta un pludināja pa Gauju Valmiermuižas strādnieki. Visi draudzes muižturi kopā deva tikai 8 nedēļas strādniekus. Citas diakonāta ēkas cēla draudze un muižturi kopā ar savieim zemniekiem. Ludvigs Adamovičs[11] raksta, ka kopējie izdevumi sasnieguši 526 valsts dālderus un 26 vērdiņus. Brīvkungs fon Kampenhauzens, nepiederēdams Valmieras draudzei, dāvinājis dzīvojamai ēkai jeb plānotajai skolai 10 000 ķieģeļu 50 dālderu vērtībā. (Lodes rūpnīcas ražotie ķieģeļi maksā 0,59 eiro centus gabalā un 10 000 ķieģeļu maksātu 5900 eiro, ja neņem vērā iespējamo daudzuma atlaidi.[12])

Avots: Ceipe, Gundars. Dieva tautas dzimšana. Latvieši. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2014.

1738. gada vasarā diakonātu pabeidza, un diakona Barlacha vadībā tas varēja sākt darbu. Par skolotāju semināra vadītāju izraudzīja Magnusu Frīdrichu Buntebartu. Reihsgrāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs viņu kopā ar citiem hernhūtiešiem bija atsūtījis uz Vidzemi 1737. gada rudenī. Buntebarts čakli mācījās latviešu valodu. (Kā Adamovičs raksta, tad pie kāda sirma vīra M. Paulija, kurš bijis “pamatīgs latvietis” – ein gruendlicher Lette.) 1738. gada 23. augustā viņš pieņēma aicinājumu būt jaunās skolas direktors un apmetās uz dzīvi diakonātā.[13] 1741. gadā fon Hallarte lika uzcelt plašākas telpas semināram tā dēvētajā Jēra kalnā. Māja atradās pašā Gaujas kraujā un bij nokrāsota sarkanā krāsā. Ēkā bija divas zāles, kas bij domātas latviešu un vācu brāļu sapulcēm un bij katra 5 ar ½ x 7 asis liela. Vācu zālē atradās arī mazas ērģeles.[14]

Semināra programmā ieskatu sniedz Buntebarta un mācītāja Fr. J. Brininka ziņojumi un daži brāļu draudzes senraksti. Semināra programmā bija: burtošana, lasīšana un rakstīšana, dziedāšana pēc notīm un katēchizācija par Lutera katķismu un Bībeles pantiem.[15] Buntebartam ir bijusi sava īpaša un viegla metode mācīt grāmatniecības [prasmes lasīt] elementus, lai sagatavotu zemnieku jaunekļus par nākošiem skolotājiem.[16]

Latviešu hernhūtiešu sacītājs Ķīša Pēteris ir liecinājis, ka uz viņu lielu iespaidu atstāja brāļu mīlestība, un viņš izjutis ko sevišķu viņu dziedāšanā. 1738. gada 12. maijā Buntebarts saticis Ķīšu Pēteri viņa smēdē, un tajā sarunā Pēteris piedzīvojis savu atgriešanos, kā viņš pats vēlāk rakstīja: Manas važas nokrita nost, un akmens, ko es nevarēju pakustināt, pats nokrita no manas sirds nost. Tas brīdis man mūžam paliks neaizmirstams, tie bij man lieli svētki, kad moku jēriņa asinis plūda caur manu sirdi.[17] Jērs un jēriņš hernhūtiešiem bija Jēzus Kristus personas un caur Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos dāvātās pestīšanas simbols. Buntebarts sāka noturēt katru svētdienu sapulces pirms latviešu dievkalpojuma. Tajās viņš dziedāja priekšā paša tulkotās dziesmas un mācīja tās pulciņa dalībniekiem, un viņa svētrunas daudzināja Dieva žēlastību, ko visiem cilvēkiem Kristus ieguvis un piesolījis.[18]

Laikabiedru liecības ļauj secināt, ka Buntebarta personības garīgajam starojumam bija liels iespaids gan uz latviešu atmodu kopumā, gan tieši uz mīlestību pret dziedāšanu. Ievērojamais latviešu hernhūtietis Skangaļu Jēkabs[19] rakstīja: Buntebarts ienāca, jauns skaists kā eņģelis laipns vīrs, un iesāka ar debesu balsi latviski tulkoto dziesmu Ak gaisma apgaismo to neprātīgu sirdi. Man sirds dauzījās par dziedāšanu un dziesmas saturu, un kad viņš iesāka izskaidrot to un runāja par dzīvošanu Dievam, kas pazaudēta grēkā un tam sekojušo mūsu sirds garīgo nāvi, bet ka ar Jēzus Kristus nopelnu, kas visiem samulsušiem grēciniekiem dāvā grēku piedošanu un Dieva garu, atkal var iegūt mūžīgu dzīvību un tapt par svētlaimīgu jaunu radījumu, kā man tad kļuva gaišs kā saule, ka es biju garīgi mirušais radījums, ko viņš aprakstīja.[..] Vēl vienmēr dziedāšana man likās atskanām ausīs, un es domāju, kaut arī es varētu tapt tāds svētlaimīgs cilvēks.” [20] Skangaļu Jēkabs kļuva par hercoga Bīrona kalpotāju. Pēterpilī viņš krāšņu baļļu un svinību laikā stāvējis durvju priekšā  un dažu labu reizi iepriecinājis sevi ar brāļu dziesmu grāmatas dziesmām.

Ir zināms, ka Brāļu draudzes kustība bija latviešu rakstniecības aizsākums. Bet vai rakstniecības aizsākums varēja būt dziesma? L. Adamovičs uzdrošinās secināt, ka pirmie brāļu draudzes garīgās rakstniecības vingrinājumi ir garīgas dziesmas.[21] 1738. gada rudenī Buntebarts pārtulkoja semināra audzēkņiem dažas dziesmas, to vidū arī Jēzus ir tā gaišība (Jesus ist das schoenste Licht) un Mans Jēzus uzņem grēcniekus (Mein Heiland nimmt die Sünder an).

Tulkošana viņam, liekas patikusi; turklāt dziesmām izrādījās liela nozīme brāļu draudzes propagandā. Tās uzņēma ar prieku, mācījās dziedāt, norakstīja. Norakstīto un norakstāmo dziesmu dēļ radās pat vēlēšanās mācīties lasīt un rakstīt. Dziesmas iznesa pa sētām un pagastiem brāļu draudzes kustības sajūsmu un mācību, un panākums skubināja tulkotāju uz tālāku rosību. 1739. g. bij Buntebartam sakrājušās jau kādas 60 tulkotas dziesmas.[22] Latvijā ilgāku laiku pavadījušais ievērojamais Brāļu draudzes darbinieks Kristiāns Dāvids kādā vēstulē ir aprakstījis Buntebarta iespaidus par dziedāšanas nozīmi hernhūtiešu kustības panākumos: Viņi [Hernhūtes misionāri] atrada atklātas sirdis un ausis, iepazīstināja ļaudis ar savām pārtulkotām dziesmām, un kas neprata lasīt, pūlējās šo dziesmu dēļ iemācīties lasīt un rakstīt.[..] Telpas istabās pietrūka, un mūsu brāļiem vajadzēja sludināt zem klajas debess, lietojot kāpnes diakonāta priekšā par kanceli un pārvēršot pagalmu par baznīcu.”^[23] (Attēlā Kristiāns Dāvids, avots: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Kristián_David_(1692-1751).jpg )

Dziesmu grāmatas

Drīz ar Brāļu draudzes draugu Sprekelsena un Maija atbalstu Karaļaučos iespieda pirmo Brāļu draudzes dziesmu grāmatu, kurā bija 33 dziesmas. Tai lika Vidzemes baznīcas ģenerālsuperintendenta Fišera ieteiktu neitrālu virsrakstu “Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas”. Krājumā iekļāva tādas dziesmas kā Cīnījies ar visu spēku, Man pakaļ visi kristīti, Visu augstais priesteris, kas priekš man sev nodevis un citas[24].  Trim dziesmām nav atzīmes par vācu oriģinālu, un Adamovičs pieļauj domu, ka tās varētu būt pašu latviešu sacerētas. Top arī citi hernhūtiešu dziesmu izdevumi. Ziņojumā Vidzemes muižniecības ierosinātajai izmeklēšanas komisijai par Brāļu draudzes kustības darbību Valmierā 1743. gadā latviešu Brāļu draudzes vecākie ziņojuši, ka esot trijādas jaunas dziesmu grāmatas: par 4 vērdiņiem, 2 vērdiņiem un ¼ dāldera (1 ortu). Tā dēvētā “Ortas grāmatiņa” ar 234 dziesmām 265 lappusēs 1742. gadā tika iespiesta Buntebarta pārraudzībā Rēvelē, mūsdienu Tallinā (viņš pats darbus pārraudzīja vairākus mēnešus no vietas). Jāatceras, ka Brāļu draudzes kustība izplatījās arī turpat vai visā Igaunijā, ne tikai Vidzemes igauņu daļā. Arī šai grāmatiņai līdzekļus piešķīra fon Hallarte. Pilnais nosaukums: “Kādas izlasītas garīgas jaukas Dziesmas otro reizi driķētas un no jauna pavairotas tām pēc savu mūžīgu izglābšanu meklēdamām dvēselēm par labu.”^[25] Ir liecības, ka drukātajām hernhūtiešu dziesmu grāmatām sēja klāt balta papīra lapas, lai varētu ierakstīt jaunas dziesmas, kas vēl radīsies.[26] Par ko tas liecina? Kā būtu ja šodien draudzēs dziesmu grāmatās liktu klāt papildus lapas? To darītu tāds cilvēks, kam garīgo dziesmu dziedāšana ir kļuvusi sirdij ļoti tuva un iemīļota.

Brāļu draudzes dziesmas kļuva tik iemīļotas arī tādēļ, ka tās bija viegli dziedāt, jo beidzot latviešiem bija dziesmas, kurās ir ņemta vērā valodas teksta ritma atbilstība melodijai.  Ludvigs Adamovičs pauž viedokli, ka dziedāšanas grūtībās baznīcās 18. gs. pirmajā pusē iemesls nebija meklējams latviešu zemnieku nespējā. Netrūka taču arī labu atsauksmju par latviešu dziedāšanu. Galvenais iemesls nejēdzīgai dziedāšanai laikam bij neritmisko dziesmu lietāšana; pirmajos gaddesmitos to skaits dziesmu grāmatā un droši vien arī dievkalpojumos bij krietni liels, bet pareizi izdziedāt tās bij lasīt nepratējam un meldijas nezinātājam gandrīz neiespējama lieta, īpaši, ja meldijas turētājs pats bij vājš savās spējās.[27] (Ortas dziesmu grāmatiņas titullapa. Avots: Ceipe, Gundars. Dieva tautas dzimšana. Latvieši. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2014.)

Dziedāšana maina cilvēkus

Par to, kā dziesmas Brāļu draudzes sekotājā un cilvēkos viņam līdzās raisīja personības garīgas augšupejas pārmaiņas, liecina L. Adamoviča citētais no mācītāja Brininka rakstītā. Tiklīdz ļaudis sestdienās un svētku priekšvakaros tika atlaisti no darba, viņi nāca lieliem bariem uz diakonātu, dziedādami ceļā savas vismīļākās dziesmas (no baznīcas dziesmu grāmatas): “Nāc, Tu latvju Pestītājs” (dziesmu grāmatā gan bij vārdi: ļaužu Pestītājs) un “Nāciet kopā, bēdu ļaudis.” Dievkalpojums Valmierā bija vasarās 8 no rīta. Brāļi mēdza sākt savas stundas svētrītos piecos.[28] Buntebarts dienasgrāmatā, tēlodams jaungada sagaidīšanu 1743. gadā, min, ka jaungada dziesmu sacerējuši visi kopā vecā gada naktī. Visu nakti daudz dziedājuši pie mācītāja Bruninka, tad pie ģenerālienes. Desmitos no rīta bijusi vispārīga stunda Jēra kalnā, trijos pēcpusdienā latviešu mīlestības mielasts, kur katram brālim dziedājuši īpaši viņam sacerētu pantiņu.[29]

Atmodas kustība aizkustināja arī bērnu sirdis. Viņi nāca kopā savos pulciņos, lūdza Dievu un dziedāja brāļu dziesmas pa mežiem un ganiem, ar ko apkaunoja daudzus vecos. Īpaši tiek minēta Mūrmuižas vagara meitene, “kas mēdza bieži iet kambarī, metās ceļos un lūdza Dievu, bet pārējo laiku allaž dziedāja un runāja par Pestītāju. Kad tēvs reiz sodīja viņu un piedraudēja viņai rīkstes, ja viņa neminētos lūgt Dievu, bērns atbildēja: Mīļais tēvs, mana miesa ir jūsu varā, to varat sakapāt, bet mana sirds pieder Kungam Jēzum, to viņš sev atpircis asinīm, tur jums nav nekā, ko prasīt. Tas arī pārliecināja tēvu un padarīja viņu lēnīgāku.”[30]

Ir kāds aizkustinošs Brāļu draudzes dzīvesstāsts par neredzīgo Spāriņu Annu, kurā varam lasīt, cik hernhūtiešiem nozīmīgas bija dziesmas. Spāriņu Annas dzīvesstāsts ir nezināma rakstītaja pierakstīts trešajā personā. Tai 1817 tā gadā, tika nabagu mājā likta, kas gluži klāt pie Baznīcas, un kur apkārt netālu 3 saiešanu kambari atrodās. - Nu prieka un pateicības pilna, apņēmās Pestītājam vien dzīvot, kas tā par Viņu bija gādājis, un citur ganību nemeklēt, kā vien viņa pagalmos. - Tur tad ar nevien svētdienās savu laiku pavadīja, bet ar darba dienās, ar savu adiklīti rokās, kā citreiz Anna Vānuela meita, sēdēja pie Dieva nama sliekšņiem" [..] “..viņas sirds un acis pārplūde katru reiz, kad no šā dvēseļu mīļotāja tapa dziedāts jeb runāts. Viņa labprāt arvien gribēja dziedāt. Un, kad tas Pestītājs un viņa liela mīlestība uz nabagiem grēciniekiem jaukos peršos tika apdziedāts, tad [viņa] daudzreiz par visu miesu drebēja un no prieka pateicības un mīlestības asaras kā upīte tecēja… [..] Liels pulks no jaukām dziesmām un peršām, ko no galvas mācēja, bij viņas mantas krājums, no kura savā vientulībā un vaijadzībā ņēma, ko katru reiz tā sirds kāroja.[31]

Daudzi būs dzirdējuši uzskatu, ka hernhūtiešu dēļ vairs nedziedāja latviešu tautasdziesmas, mūsu dainas, ka hernhūtieši tās būtu apkarojuši. Kā tas būtu varējis notikt? Cilvēks izvēlas dziedāt to dziesmu, kas top viņa sirdij un dvēselei mīļa, kurā viņš saņem mierinājumu un iepriecinājumu. Brāļu draudzē par tādām kļuva hernhūtiešu dziesmas. Mācītājs Roberts Feldmanis izvirza mazāk zināmu versiju par šo jautājumu. Brāļu draudzei piederīgie zemnieki vairs nedziedāja tā dēvētās nerātnās dainas, jo to saturs bija klajā pretrunā ar hernhūtiešu kristīgo ētiku un morāli. R. Feldmanis atgādina par Krišjāņa Barona epigrāfu 6. Latvju dainu sējumam, dainas tekstu: Kāzās dziedāju negoda dziesmas, mājās pārnācu, turēju godu. Tajā paustā attieksme norāda, ka arī pati tauta zināja novērtēt, ka tās [nerātnās dainas] ir piedauzīgas, un tādos gadījumos kā kāzu svinības vai citādi tas derēja par īpašu uzjautrināšanos sabiedrībai. Feldmanis atgādina, ka arī Vecais Stenders Kurzemē mācīja latviešu zemniekus atteikties no nepiedienīgā un māņticīgā sadzīvē un dziesmās. Feldmanis nepiekrīt tam, ka hernhūtieši būtu cīnījušies pret dainām, kurās apdzied dabu, darbu un cilvēka tikumu. Tajā ziņā mūsu dainas ir brīnišķīgi skaistas savā liriskumā, arī savā saturā, un nav dzirdēts, ka pret tām ir notikusi kaut kāda cīņa.[32]

Mūzikas instrumenti un Brāļu draudze

Jau minēts, ka Jērakalna saiešanas namā Valmierā bija ērģeles. Ļoti ticams, ka tās bija 18. gadsimta tā dēvētais pozitīvs vai ērģeļpozitīvs[33]. Dzērbenes mācītājs Chr. D. Lencs aprakstījis Ziemsvētku svinības 1741. gadā Valmierā. Tajās brāļi Lencu iepazīstinājuši ar jaunām hernhūtiešu dziesmām, stāstījuši par savu darbu un tā iekārtu. Buntebarts kādā istabā rādījis viņam mūzikas instrumentus: mežragus, vijoles un tamlīdzīgus. Ziemsvētku vakarā dziedājuši ērģeļu un mūzikas instrumentu pavadījumā, un ļaudis ir labi pratuši vārdus un meldijas, to vidū arī diezgan grūtas. Viscaur valdījusi dzīva priecīga noskaņa.[34] Lencs piemin mežragus, un tā varētu būt norāde, ka tur bija ne tikai mežragi, bet metāla pūšaminstrumentu komplekts, lai varētu spēlēt ansamblī daudzbalsīgi. Ragu mūzika jeb tā dēvētie bazūņu kori (vāciski Posaunenchor) ir sena hernhūtiešu tradīcija.

Par mūzikas instrumentiem hernhūtiešu muzicēšanā rakstītos avotos nav daudz ziņu. Priekštatu nākas veidot, izdarot loģiskus secinājumus, no tā, kas zināms vispārīgāk par mūzikas instrumentu klātbūtni latviešu sabiedrībā 18. gadsimtā. Inese Žune grāmatā Vijole Latvijas mūzikas kultūras vēsturiskajā attīstībā, atsaukdamās uz vācbaltu mācītāja un literāta Augsta Vilhelma Hupeļa rakstu Topographische Nachrichten von LIef und Estland (1777), raksta: Vijole ar dziedošo, cilvēka balsij tuvo tembru, līdzību senajiem latviešu tautas stīgu instrumentiem – spēlēm, dūdām, koklēm, ģīgām – un plašajām izmantojuma iespējām brīvā dabā ātri vien iekļāvās latviešu zemnieku tautiskās muzicēšanas tradīcijās un 18. g. tajās jau ieņēma stabilu vietu, aizstājot senos tautas instrumentus. Vijole spēlēta visos godos, kristībās, kāzās, bērēs, ballēs un tirgus laukumos.[35] Savukārt no mācītāja Lenca atmiņām varam secināt, ka hernhūtiešiem mūzikas instrumenti bija cieņā. Buntebrants bija muzikālās izglītības autoritāte. Viņa nostāju topošie latviešu hernhūtiešu skolotāji un sacītāji visticamāk noteikti ņēma vērā. Tādējādi būtu visai droši secināms, ka vijole no spēles kāzās un godos noteikti sāka kuplināt hernhūtiešu saiešanas.

Brāļu draudzes garīgums sekmēja arī to, ka latviešu zemnieku vidū radās personības, kuras izglītojās kā autodidakti un sasniedza augstu līmeni savā prasmēs. Ilze Šarkovska – Liepiņa latviešu lasītājam atgādina par Skultē dzimušo Miķeli Gaili (1749. – 1827.). Viņš, uzaudzis un izglītojies Skultes pagasta hernhūtiskajā vidē kalpoja kā Matīšu un Skultes draudžu ķesteris, skolotājs Skultē, iemācījās pašmācībā labot pulksteņus un klavieres, uzbūvēja mazas ērģeles. Ar piētiski noskaņotā mācītāja Bernharda Blaufūsa atbalstu izdeva Gaiļa grāmatu Dr. Mahrin Lutherus Mahcibas, wissiem par labu (1793). Grāmatā viņš aicina cilvēkus, kā mūsdienās teiktu, apzināties sevi, un nevis tikai ar vēsu prātu, bet ar sirdi, jo ne zināšana, ne ticība bez mīlestības nav nekas.[36] Attiecībā uz ērģeļbūvēšanu jāņem vērā, ka līdzās Miķelim Gailim Vidzemē bija sastopami arī citi ērģeļbūvētāji autodidakti, kas būvēja instrumentus mājas vajadzībām un arī hernhūtiešu saiešanas namiem.

Ceļā uz koru kustību

Valmieras Jērakalna latviešu skolotāju seminārā kopā sanākšanas ar mērķi augt kristīgās ticības dzīvē sauca par stundām. Bija vispārīgās stundas, dziedāšanas stundas, atsevišķi vāciešiem un latviešiem. Dziedāšanas stundas ar mūziku notikušas arī fon Hallartes dzīvoklī. Jērakalna saiešanās labprāt piekopa dziedāšanas veidu, kur pamīšus dziedāja sievu un vīru grupa. Pie tam sievas uzsākušas jautājumus savās smalkajās balsīs (im Discant), bet vīri atbildējuši savās rupjajās (im Alto oder Tenore), un tā abas puses mainījušas cauri visiem 8 dziesmas pantiem.[37] Tāds dziedāšanas veids noteikti sekmēja Brāļu draudzē iesaistījušos Vidzemes latviešu priekšstatu par dažādu balsu skanējuma augstumu un prasmi citam citu sadzirdēt, kopīgi dziedot.

Skolotāju seminārā mācīja dziedāt pēc notīm un skolotājus gatavojam tam, lai viņi prastu mācīt dziedāt bērniem. 1739. gadā seminārā mācījās jau 30 audzēkņu. 1740. gadā seminārā mācījās Cēsu pils novada Gavēņu Aņdžs, kurš sekmēja hernhūtiešu kustību Āraišu apkārtnē. 42 gadus līdz pats savai aiziešanai mūžībā 1782. gadā Gavēņu Aņdžs bija Āraišu draudzes skolotājs. Adamovičs raksta par vizitācijas komisiju, kura 1740. gada 1. novembrī Āraišos pārbaudījusi Gavēņu Aņdžu un Daukšu Jāni latviešu lasīšanā un burtošanā, kā arī dziedāšanā. Meldiņu turēšanā Jānis ir bijis akurātāks.[38] Ieceldami Andžu par draudzes skolotāju, komisijas vīri viņam atgādināja būt uzticīgam mācīšanā, lai vaŗētu atbildēt Dieva priekšā. Andžs apsolās būt uzticīgs ar Dieva žēlastību.

Salīdzinot Vidzemes baznīcu vizitāciju pierakstus pirms un pēc Brāļu draudzes kustības sākuma, var izdarīt secinājumus par Buntebarta un viņa palīgu darba augļiem. Ilze Šarkovska – Liepiņa pauž: 1742./1743. gada Vidzemes baznīcu vizitācijas komisija nonākusi pie atzinuma, ka zemnieku dziedātprasme uzlabojusies tiktāl, ka viņi spēj sagatavot daudzbalsīgus dziedājumus.^[39]

L. Adamovičs, atsaukdamies uz ģenerālsuperintendenta Fišera vizitāciju aprakstiem, norāda, ka 18. gadsimta trīsdesmitajos gados dziedāšanu iekļauj skolu programmās, bet 1735./36. skolu vīzitācijas ziņojumi rāda, ka daudz vietās vēl itnekādas dziedāšanas mācības nav, un citur skolotājs tikai aprobežojas ar to, ka nodzied rītos un vakaros pa dziesmai.[40] Līdz 18. gadsimta trīsdesmito gadu beigām neesot vērojams progress, jo dziedāšanas mācība atkarājas no paša skolotāja balss. Un kaut gan skolotājam vajadzēja būt arī dziedātājam baznīcā, tomēr izrādījās, ka diezgan daudzi viņu starpā ir bijuši vāji dziedātāji: te balss slikta, te vāja, te nevar noturēt meldiju. Tādos gadījumos, zināms, nekas no dziedāšanas neiznāca arī skolā. Vairākkārt skolotājs arī sūdzas, ka ļaudis dziedāšanā neko nevarot piesavināties (“nehmen nichts an”, Kalsnavā 1748.g.), seviškī, ka grūti viņiem iemācīt meldiju. Bet tā bij, laikam, paša skolotāja vaina, jo citur ļaudis dziedāja labi; par turaidiešiem, piem., pat atzīmēts, ka viņi daudzās dziesmās pārspējot lēdurdziešus. Adamovičam nepamatota šķiet nereti vērojama vācu skolotāju taisnošanās, kad viņi norāda uz neveiksmēm, mācot latviešu bērnus dziedāt un meklē dažādus iemeslus, lai izvairītos no dziedāšanas. Raunā 1740. gadā skolotājs divas ziemas nav mācījis dziedāt, jo neesot bijušas grāmatas.

Vērts pieminēt Adamoviča kritiskos secinājumus par skolu mācību, kā mēs tagad sakām, kvalitāti. Mācību metodēs dominē iekalšana, it īpaši katehisma mācībā[41]. Bērni neiegūst izpratni par jēdzienu un vārdu īsteno nozīmi un neprot tos piemērot un lietot pareizai kristīgai dzīvei. Adamovičs citē Fišera rakstīto: “Un tur, kur bērniem, kas bijuši skolās, vajadzētu spīdēt ar savu labo dzīvi citiem par paraugu, tur viņi izturas uzpūtīgi, iedomādamies daudz zinām un ir visvieglprātīgākie un ļaunākie puikas.”[42] Adamovičs secina, ka skolu loma reliģiskas un ētiskas dzīves celšanā bija niecīga. Taču viņš izceļ to, ka lasītprasme pavēra ceļu uz dziesmu grāmatas un Jaunās Derības garīgajām bagātībām. Tāpat savs svars bij dziedāšanai, jo garīgu dziesmu pareiza dziedāšana padarīja dievkalpojumus košākus un celsmīgākus. Bet katķisma kalšana, laikam, bij bērniem īsts bubulis. Un kalšanas metode – skolotājs sauc priekšā katķisma tekstu vienu stundu un vairāk no vietas un bērni atkārto to, kamēr bieži tik nesaprotamie vārdi iespiežas atmiņā – bij īsta dzīva reliģiska gara nāvēšana. Tas taču notika, kā Fišers liecina, bez jebkādiem paskaidrojumiem no skolotāja puses. [43]

No šiem avotiem var secināt, ka lai uzplauktu izglītota latviešu dziedātprasme, skolotājiem bija jābūt no latviešu vidus. Tieši tādus skolotājus sagatavoja Valmieras Brāļu draudzes skolotāju seminārs Buntebarta vadībā. Gavēņu Andžs un citi Buntebarta mācītie skolotāji bija uzauguši ar latviešu dziesmām un spēja dabiski izjust dvēselisku un emocionālu vienotību dziesmā ar latviešu bērniem. Jo dziesma dzimtajā valodā cilvēkam ir tikpat dabiska kā dzimtā valoda.

Brāļu draudze sagatavoja “augsni” turpmākai latviešu dziedāšanas un mūzikas kultūras attīstībai. Ja ceļu līdz Dziesmu svētku kustībai, pirmajiem Dziesmu svētkiem skatām kā vairāku posmu ceļu, vairākas pakāpes, tad Brāļu draudzes dziedāšana Vidzemē ir viens no šiem posmiem ceļā uz koru kultūru. Brāļu draudzes padarītais darīja vieglāku Jāņa Cimzes darbu un viņa sagatavoto tautskolotāju darbu. Tādēļ, ka lielā mērā Brāļu draudzes iespaidā gan latviešu, gan igauņu apdzīvotajā Vidzemes guberņas daļā bija Cimzes semināra kandidāti, kuri jau savās mājās hernhūtiskajā vidē bija vingrinājušies muzikalitātē, ļoti ticams, ka labi pazina notis un prata arī kāda mūzikas instrumenta spēles pamatus.

Turklāt arī Jānis Cimze pats ir atstājis ziņas, ka daudzbalsīga koru dziedāšana Vidzemē jau viņa bērnībā bija izplatīta lieta. Dziesmu svētku vēsturnieks Valentīns Bērzkalns raksta, ka Raunas draudzē daudzbalsīgs koris dziedājis jau 1822. gadā Bībeles svētkos, bet 1830. gadā skolotāja Gaiķes vadītajā korī arī pats Cimze dziedājis Jozefa Haidna Septiņus Kristus vārdus pie Krusta.[44] [45] Dziedājuši atsevišķas daļas no Hendeļa oratorijām – tātad mūziku, kas prasa labu meistarību katrā no kora balsīm un visu balsu ansamblī. Ap to pašu laiku daudzbalsīgi dziedāts arī Piebalgā, Dzērbenē, Straupē, Trikātā un citur.[46] Ja uzlūko Vidzemes Brāļu draudzes saiešanu izvietojumu[47], tad top redzams, ka tie ir pagasti, kuros bija ļoti aktīva hernhūtiešu dzīve. 1843. gadā ir Jāņa Cimzes vadītā Vidzemes skolotāju semināra pirmais izlaidums.

Brāļu draudzes saikne ar Dziesmu svētku rašanos

Skolotāji, kuri ar savu muzikalitātes un dziedāšanas piemēru iedvesmo skolēnus, prasmīgi koru vadītāji un dziedātāji, tiekšanās pēc tautas vienotības pieredzes caur kopīgu dziedāšanu. Tās bija vērtības, kuras Brāļu draudze deva Vidzemes latviešiem.

Jānis Cimze un Juris Neikens abi nāca no rosīgām latviešu hernhūtiešu ģimenēm. Vidzemes skolotāju semināra ilggadējā vadītāja dzīvē saikne ar Jērakalna skolotāju semināru bija pavisam īpaša par spīti 100 gadu atstatumam. Par to raksta daudzu mūsdienu latviešu kordiriģentu “tēvs” Jānis Erenštreits grāmatā Kroņu pinējs. Jāņa Cimzes tēvs Andžs piedzima 1792. gadā Smiltenes Macuļos. Viņa pirmais skolotājs bijis zinošs un runātīgs latviešu zemnieks Jēkabs – hernhūtietis, kura vectēvs bija skolojies ģenerālienes Hallartes iedibinātajā Valmieras skolotāju seminārā tā pastāvēšanas pēdējā 1742. gadā. [48] Bērnībā Andžs kopā ar tēvu cītīgi apmeklējis brāļu draudzes saiešanas. Brāļu draudzes latviskajā vidē rūdījās Andža un dēla Jāņa pašapziņa, kopā lūdzot un dziedot un tā paužot pateicību un slavu augstajam Dievam.[49]

Muzikoloģe Ilze Šarkovska – Liepiņa mums norāda uz Liezēres skolotāja Pētera Inzelberga atmiņām. Viņš 1820. gadu sākumā Rubenes skolā pie skolotāja J.D.Apīņa dziedājis četrbalsīgas dziesmas, tāpat kā vēlāk Valmieras Kreicskolā. [..] Liezēres baznīcā desmitgadi vēlāk uzstādītas ērģeles, un tad seši dziedātāji pamanījušies dziedāt četrbalsīgi. Dziedājuši Haidna un Hendeļa kora skaņdarbus. Līdzās tiem šodien mazāk zināmu komponistu kā Kuncena, Erka un Engelsa mūziku.[50] Laikraksts Latviešu Avīzes 1823. gadā ziņojušas, ka jaunā Zeltiņu baznīca iesvētīta ar lielu daudzbalsīgu dziedāšanu. Gājienā uz jauno baznīcu priekšā gājuši muzikanti, tad nākuši 12 mācīti dziedātāji no Alūksnes draudzes, un, kā raksta korespondents, “daudzu tūkstošu balsis iekš dziesmas jauki saskanējušas kopā”.[51] Tātad runa ir par kuplu, daudzskaitlīgu dziedāšanu. Brāļu draudzes saiešanu karte skaidri parāda, cik daudz saiešanas namu ir pulcējuši latviešu zemniekus mūsdienu Alūksnes novada teritorijā.

Rūjienas draudzes skolotājs un ērģelnieks Ernests Švechs kopā ar Juri Neikenu[52] bija pirmo latviešu novadu Dziesmu svētku rīkotāji Dikļos. Tolaik to sauca par dziesmu dienu.

Mācītājs Juris Neikens bija Cimzes skolnieks, skolu dibinātājs, dziesmām pievērsa lielu vērību. Tāpat kā Jānis Cimze arī Neikena vecāki bija rosīgi Brāļu draudzes sekotāji.[53] 1864. gadā viņa draudzē darbojās četras pagastskolas, mācīja dziedāt, un skolu absolventi dziedāja koros. Neikens raudzījās, lai skolotāji būtu labi koru vadītāji.[54] V. Bērzkalns būtiski atgādina, ka Dikļos piedalījās arī bērnu kori – no visām četrām Neikena pagastskolām: Šīs draudzes pagasta skolnieki, 120 skaitā, bija pulcējušies Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas, tie, gaŗā strēķī stādīti, pa trim un četriem līdzās, ap pulksten divpadsmiiem dziedādami nāca uz dziesmu placi. Lai smalkās balsītes ir plašā birzē būtu dzirdamas, tad visas četras skolas savu spēku savienoja un dziedāja nu kopā bērnu kori gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas, uz divi, trīs un arī četrām balsīm.[55] Dziesmu dienu atklāja ar dziesmu Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Kori bija no Lielsalacas, Straupes, Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas un Dikļiem. [56] Dikļu Dziesmu svētkiem sekoja nākamajos gados dziesmu diena Matīšos (Bauņu muižā, 1865), Rūjienā (1866), Jaunpilī un Smiltenē (1867), Valkā (1868).

Dikļu dziesmu dienas ideja radās kristīgā vidē – Bībeles svētkos. Par to 2013. gadā, kad XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkus atklāja ar ekumenisko dievkalpojumu Rīgas Domā[57], rakstīja muzikoloģe Zane Prēdele[58]. Aktrise Olga Dreģe to arīdzan Noslēguma koncertā Mežaparka estrādē citēja, kā pats Juris Neikens savā laikrakstā Ceļa Biedris 1865. gadā rakstījis: Ap Miķeļiem 1863. g. braucu uz savu mīļo Ārciemu Bībeles svētkos. Sestdienas vakarā pavēlu pie skolmeistara ienācis, tur atradu pulciņu dziedātāju, kas bībelsvētku dziesmas it cītīgi mācījās. Bija lasījušies gan no Ārciema, gan arī no tāliem nāburgiem, dziedājuši jau daudz stundu, bet piekusis neviens vēl nerādījās un acis visiem spīdēja no prieka.

-              Jau šodien mums bija svētki! – viens jauneklis teica šķirdamies.

-              Dziesmu svētki! – otrs tam atbildēja. Un šis vārds man ar tādu skaņu iekrita ausī, ka tūlīt ar tiem dziedātājiem sāku aprunāties, vai citreiz nevarētu sanākt uz dziesmām vien, kā šoreiz nākuši uz dievvārdiem.[59] Zane Prēdele secina: Vācbaltu dziesmu svētki, kristīgi orientētā latviešu izglītība un arī Brāļu draudžu saieti bija tā augsne, kurā veidojās vēlākā latviešu koru kustība, ko sauc – Dziesmu svētki.[60]

Brāļu draudzes mantojuma klātbūtne latviešu komponistu mūzikas izteiksmē

Kad ir aplūkota Brāļu draudzes dziedāšanas saikne ar latviešu Dziesmu svētku kustības rašanos, būtu vērtīgi pārdomāt, kā Brāļu draudzes dziesmas atbalsojās latviešu komponistu daiļradē. Emīla Dārziņa māte Marija (dzimusi Laimiņa) nāca no Jaunpiebalgas pārtikušas, hernhūtiskā audzināšanā sakņotas un samērā izglītotas zemkopju dzimtas, kurā bija vairāki skolotāji.[61] Dārziņa dziesma Un ja uz Betlēmi es ietu[62] ar Jāņa Poruka, Druvienas hernhūtiešu dzimtas dēla vārdiem aizkustina ar jūtīgumu, emocionalitātes dominanti un hernhūtisma izjūtas kvintesenci.[63] Subjektīva jūtu lirika, tieša emocionalitāte, ikdienas cilvēka dvēseles dzīves skaistuma cildinājums – tās ir vērtības, kuras Emīla Dārziņa mākslu raksturodams, izceļ mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš: E. Dārziņš radīja latviešu mūzikā jaunu kordziesmas tipu – subjektīvās jūtu lirikas korisku izteiksmi, kur vēstījums sniegts vienskaitļa pirmajā “es” personā, un tas bija jaunums žanrā, kur iepriekš bija dominējusi balāde, episka idille vai folkloras apdare. Gan kora, gan jo sevišķi solo lirikā E. Dārziņa darbos tiešai emocionalitātei tika dota priekšroka pār tēlojumu un sasniegta augsta emociju tipizācijas pakāpe. Tomēr tā nebija tikai populārāko jūtu patiesība, jo viņa mūzikā izskan arī šo vienkāršo jūtu un tātad ikdienas cilvēka dvēseles dzīves skaistuma cildinājums, pat kāpināta daiļuma pielūgsme – solodziesmas “Kā zagšus” (R. Blaumanis), “Mana laime” (Hermanis Albats), “Mātes dziesmiņa" (J. Poruks) un citas.[64] Personīgs emocionāli izteikts ticības pārdzīvojums par Kristus žēlastību, kas šķīstī dvēseli un liek tiekties pēc skaistuma katrā ikdienas dzīves darba virzienā bija Brāļu draudzes kustības dziesmās izteiktā garīguma centrā. Emīlu Dārziņu ar hernhūtiešu kustību saista ne tikai daiļrades estētiskās vērtības. Dārziņš mantoja Brāļu draudzes autodidaktiskās personības pilnveides tradīcijas, proti, čaklumu patstāvīgi apgūt zinības, valodas un izkopt Dieva dotos talantus. Dārziņam bija tikai pagastskolas izglītība, mūziku viņš daudz apguva pats, turklāt iemācījās arī tekoši vācu, franču, latīņu un krievu valodas.

Īpaši ir jāpiemin komponista Andreja Jurjāna kora dziesma Uz augšu[65] ar Jāņa Poruka vārdiem, kas ir autora veltījums Brāļu draudžu piemiņai.

Laicīgais un pārlaicīgais

Kad nu ir aplūkots Brāļu draudzes pienesums latviešu mūzikas attīstībā, autors vēlas vēlreiz atgādināt, ka velta vislielāko pateicību Brāļu draudzes pētniekiem, jo pateicoties viņu paveiktajam šis vienkāršais ieskats varēja tapt.

2023. gadā latvieši Latvijā svinēs Dziesmu svētku 150 gadus. Lai tas ir labs pamudinājums turpināt padziļināti pētīt Dziesmu svētku kustības saknes un arīdzan mūsdienu skolu programmās stāstīt par to, kas bija pirms Cimzes semināra.

Lai kāda arī būtu uzskatu dažādība mūslaiku Latvijā, zināšanām un izpratnei par Brāļu draudzes kustības nozīmi latviešu nācijas tapšanā ir jāatvēl pienācīga vieta gan izglītībā, gan valsts kultūrpolitikā. Ar pēdējo es domāju skaidru un finansiāli balstītu apņemšanos no valsts puses saglabāt nākamajām paaudzēm Vidzemē vēl palikušos Brāļu draudzes saiešanas namus, neļaut tiem aiziet postā tā, kā tas ir noticis ar tik daudzām Brāļu draudzes saiešanām okupācijas gados. Brāļu draudzes saiešanu vērtību mūsu valsts kultūrpolitikas veidotāji labi izprata pirms 100 gadiem.

Pirmais Latvijas republikas aizsargājamais piemineklis, kuru izsludināja laikraksta Valdības Vēstnesis 1924. gada 16. aprīļa numurā bija Gaides Brāļu draudzes saiešanas nams Valmieras apriņķa Kauguru pagastā.[66] Varbūt 2023. gadā būs īstenota iecere par Brāļu draudzes piemiņas ekspozīciju atjaunotā Lieduliešu saiešanas namā Āraišos? Kā būtu kopā ar igauņiem izveidot Brāļu draudzes garīgajai vietai un ģeogrāfiskajām vietām mūsu abu nāciju vēsturē veltītu projektu kādas Eiropas Savienības līdzfinansēta pārrobežu sadarbības programmas ietvaros? (Attēlā Lieduliešu saiešanas nams, Jurģa Klotiņa foto 2019. gada vasarā)

Dziesma kļuva par Brāļu draudzes kustības valodu. Dziesmās izplatījās vēsts par Kristu – latvju ļaužu Pestītāju. Dziesma mācīja lasīt un rakstīt. Brāļu draudze sagatavoja to auglīgo gara un vērtību augsni, kurā latviešu nācijas kultūras, pašnoteikšanās tiesību un saimnieciskā uzplaukuma sēklas varēja uzdīgt.[67] Tā arī dziedāšana un mūzikas mākslinieciskā izjūta, ko Brāļu draudzes kustībā Vidzemes latvieši izkopa, sagatavoja augsni Dziesmu svētku kustības iesākumam un uzplaukumam. Cimzes tautskolotāju sētie graudi krita jau ielabotā augsnē. Daudzi bērni bija mājās ar dziesmām uzauguši. Noteikti arī ar tautasdziesmām. Vai citādi Jānis Cimze radītu tik daudzas tautasdziesmu apdares?

Dziesma vadīja latviešu Brāļu draudzi. Lai dziesma ir tā, kas vada mūsu nākamos Vispārējos Dziesmu svētkus 2023. gadā, nevis, kā tas ir bijis novērojams, kad dziesmu cenšas pakļaut kādai subjektīvai režijas koncepcijai. Lai dziesma pati nosaka svētku režiju – tādu, kuras centrā ir padziļināta un patiesa izpratne par Dziesmu svētku rašanos, pati a cappella kopā dziedāšanas vērtība un brīvība no jebkāda veida Dziesmu svētku ritualizācijas. Dziesmu svētki nav vieta un notikums, kur ar režijas koncepcijas paņēmieniem censties meklēt, piedāvāt vai uzspiest kādu konstruētu vīziju par to, kas ir latviskais vai tradicionālā dzīvesziņa. Dziesmu svētkiem to nevajag, jo Dziesmu svētku pārlaicīgā režija ir un vienmēr būs Dziesmu svētku saknēs, to vēsturē, kas nesaraujami saistīta ar latviešu tautas ceļu uz pašnoteikšanos un savu valsti, un neizsmeļamajā latviešu autoru kormūzikas mantojumā.

Pārlaicīgs bija Brāļu draudzes latviešu redzējums par sevi, savu tautu un Tēvzemi. Ķīšu Pēteris kādā vēstulē rakstīja Ludvigam Cincendorfam.

Sirds mīļotais un dārgais brāli Ludvig.

Man vēl vienmēr tā diena svaigā piemiņā, kad tu gāji pa Valmiermuižas lauku un devi man roku un biji pilns nopūtu par Latviju. Es atceros to vēl vienmēr, kopš es dzīvoju pie Jēra draudzes un viņa uzturējusi mani tik svētlaimīgu un kopusi mani līdz šai dienai. Tavas nopūtas nav nokritušas zemē, bet Jērs ir dabūjis še Latvijā savu sāpju algu, un par šo žēlastību es ļoti priecājos. [..] Ķīša Pēteris (“Kies Pehter”)[68]

Lai mums, kuri šodien Latviju kopjam un veidojam, svaigā piemiņā ir Brāļu draudzes veikums pie mūsu senčiem, mūsu Tēvzemes, un lai viņas vērtības mūs ceļ un stiprina.

Jurģis Klotiņš,

Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos

Rīgā, 2020. gada 9. oktobrī

---

[1] Citējot un pārpublicējot atsauce uz rakstu un tā autoru obligāta.

[2] Par to vairāk Vidzemes televīzijas video sižetā: https://www.facebook.com/jurgis.klotins/videos/10214958698110095/

[3] http://www.amatasnovads.lv/blog/lekcija-bralu-draudzes-kustiba-vidzeme-un-araisu-apkaime/

[4] Krēsliņš, Jānis. Latviešu brāļu draudzes 250 gadu (1730 – 1980). Jāņa Krēsliņa apcere par maz daudzinātu jubileju.

[5] Ceļā vai mājas praktisko darbus darot, ļoti iesaku paklausīties profesora Gvido Straubes lekciju "Vidzemes brāļu draudze un tās kultūrvēsturiskā mantojuma izmantošanas iespējas" https://www.youtube.com/watch?v=Z2oLoI_IoPA&t=4015s

[6] Straube, Gvido. Latvijas Brāļu draudzes diārijs (Jaunākais noraksts) jeb Hernhūtiešu brāļu draudzes vēsture Latvijā. Rīga: SIA “N.I.M.S.”, 2000, 232-235.lpp.

[7] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 575.-576.lpp.

[8] Straube, Gvido. Latvijas Brāļu draudzes diārijs (Jaunākais noraksts) jeb Hernhūtiešu brāļu draudzes vēsture Latvijā. SIA “N.I.M.S.”, Rīga 2000, 233.lpp.

[9] Brāļu draudzes dibinātāja un bīskapa reihsgrāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa Elizabetei fon Hallartei veltīts raksturojums, kuru citē Ludvigs Adamovičs rakstā Latviešu brāļu draudzes dzimtbūšanas laikos izdevumā: LATVIEŠI II. Rakstu krājums. Prof. Fr. Baloža, P. Šmita un A. Tenteļa redakcijā. Rīgā. 1932 Valtera un Rapas akc. sab. Izdevums, 57. lpp.

[10] https://www.bdm.lv/index.php/bralu-draudzes-vesture/18-gadsimts/37-magdalenafonhallarte

[11] Plašākai izziņai par L. Adamoviča darba vērienu: https://dundagasvesture.wordpress.com/adamovics-ludvigs/

[12] https://lode.lv/produktu-kategorija/celtniecibas-kiegeli/

[13] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 303.lpp.

[14] Adamovičs, 306.lpp.

[15] Adamovičs, 304.lpp.

[16] Adamovičs, 304. lpp.

[17] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 521. lpp.

[18] Adamovičs, 524. lpp.

[19] Par Skangaļu Jēkaba personību Gundara Ceipes un kolēģu veidotajā Brāļu draudzes misijas mājaslapā: https://www.bdm.lv/index.php/bralu-draudzes-vesture/18-gadsimts/30-skangalu-jekabs

[20] Adamovičs, 537. lpp.

[21] Adamovičs, 342. lpp.

[22] Adamovičs, 342. lpp.

[23] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 525. lpp.

[24] Vairākas Brāļu draudzes dziesmas ir šodien atrodamas Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas dziesmu grāmatās.

[25] Adamovičs, 344. lpp.

[26] Adamovičs, 343. lpp.

[27] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 382. lpp.

[28] Adamovičs, 528. lpp.

[29] Adamovičs, 535. lpp.

[30] Adamovičs, 529. lpp.

[31] Dzīves stāsts tās meitu māsas Spārina Anna.  Latvijas Nacionālā bibliotēka. Letonikas un Baltijas centrs. A.Apīņa reto grāmatu un rokrakstu lasītava RX35,1,45, 6.-7.lpp. https://braludraudze.lndb.lv/73121/ (skatīts 29.09.2020.) Raksta autors pateicas literatūrzinātniekam Paulam Daijam, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadošajam pētniekam par palīdzību rokraksta atšifrēšanā un skaidrojumā. Spāriņu Annas stāsta fragmentā ir runa par Raunas baznīcu. Anna Vānuela meita ir Bībelē Jaunajā Derībā Lūkas evanģēlija 2. nodaļā minētā praviete Anna Fanuēla jeb 2012. gada tulkojumā Anna Penuēla meita.

[32] Feldmanis, Roberts. Latvijas baznīcas vēsture. Luterisma mantojuma fonds. Rīga, 2010, 215. – 216.lpp.

[33] Dažādu veidu pozitīvu attēli: https://de.wikipedia.org/wiki/Positiv_(Musikinstrument)

[34] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 533. lpp.

[35] Žune, Inese. Vijole Latvijas mūzikas kultūras vēsturiskajā attīstībā. Apgāds “Zinātne”, Rīga, 2016, 22.lpp.

[36] Šarkovska – Liepiņa, Ilze. Atmodinātie. Mūzikas Saule. No. 3, 2018, 29. lpp.

[37] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 534. lpp.

[38] Adamovičs, 305. lpp.

[39] Šarkovska – Liepiņa, 28. lpp.

[40] Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 306.lpp.

[41] Katehisms – Evanģēliski luteriskās baznīcas ticības pamatu mācīšana skolā un baznīcā.

[42] Adamovičs, 306. lpp.

[43] Adamovičs, 309. lpp.

[44] Skaists šī lieliskā Jozefa Haidna sakrālās mūzikas skaņdarba ieraksts klausāms: https://www.youtube.com/watch?v=oBsZKF3mcv8

[45] Šarkovska – Liepiņa, Ilze. Atmodinātie. Mūzikas Saule. No. 3, 2018, 26. lpp.

[46] Bērzkalns, Valentīns. Latviešu Dziesmu svētku vēsture 1864 – 1940. Grāmatu draugs, 1965, 15-16.lpp.

[47] Vidzemes Brāļu draudzes saiešanu saraksts un karte: https://www.bdm.lv/vesture/

[48] Erenštreits, Jānis. Kroņu pinējs. Jahnis Zimse (3.07.1814. – 22.10.1881.).Upe tuviem un tāliem. 2017, 17.lpp.

[49] Erenštreits, Jānis, 22. lpp.

[50] Šarkovska – Liepiņa, 26. lpp.

[51] Šarkovska – Liepiņa, 26. lpp.

[52] https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/dziedot-dzimu-dziedot-augu/pirmie-latviesu-kopkoru-koncerti-un-dziesmu-dienas.a103146/

[53] https://enciklopedija.lv/skirklis/56651-Juris-Neikens (Skatīts 24.09.2020.)

[54] Bērzkalns, Valentīns. Latviešu Dziesmu svētku vēsture 1864 – 1940. Grāmatu draugs, 1965, 20. – 21. lpp.

[55] Bērzkalns citē Jura Neikena paša aprakstu Ceļa Biedra 1865. g. 19. – 21. numurā. 

[56] Bērzkalns, 22. lpp.

[57] https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/30.06.2013-ekumenisks-dziesmu-un-deju-svetku-atklashanas-dievkalpojums.id15897/

[58] Raksta autoram dievkalpojumā bija iespēja spēlēt kontrabasu.

[59] Citēts no: Prēdele, Zane. XXV Vispārējo Latviešu Dziesmu un XV Deju svētku atklāšanas ekumeniskā dievkalpojuma Rīgas Domā programmiņas manuskripts, Zanes Prēdeles raksta autoram atsūtīts eksemplārs.

[60] Prēdele, Zane

[61] Klotiņš, Arnolds. Emīls Dārziņš. Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/32412 (skatīts, 26.09.2020.)

[62] Ja uz Betlēmi es ietu, Ogres skolotāju kamerkoris https://www.youtube.com/watch?v=Q3CSOjvRJxw

[63] Šarkovska – Liepiņa, Ilze. Atmodinātie. Mūzikas Saule. No. 3, 2018, 30. lpp.

[64] Klotiņš, Arnolds. https://enciklopedija.lv/skirklis/32412 (skatīts, 26.09.2020.)

[65] https://www.youtube.com/watch?v=-Dtzq3s_ulQ

[66] Asaris, Jānis. Vācu un padomju okupācijas laikā iznīcinātie nekustāmie kultūras pieminekļi. Rīga: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 1998., 4.lpp.

[67] Te vietā būtu minēt svētā apustuļa Pāvila rakstīto Jaunajā Derībā: “Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai.” (1Kor 3:6) .

[68] Ludviga Adamoviča mūslaiku drukā pārrakstītas un no vācu valodas tulkotas vēstules fragments. No: Adamovičs, Ludvigs. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Ģēnerālkommisija Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperātīvā. Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, 1933, 353.lpp.

Pastāsti saviem draugiem: