Par Rīgas domes un kristīgo konfesiju sadarbību

Nacionālā apvienība 4000 zīmju programmā Rīgas domes vēlēšanām ir paudusi gatavību Rīgas domē sadarboties ar tradicionālajām reliģiskajām konfesijām[1]. Šā raksta ietvaros pastāstīšu par to, kādēļ Rīgas pašvaldībai ir jāsadarbojas ar kristīgajām konfesijām, un kādās ar sabiedrisko labumu saistītās jomās Rīgas dome var sniegt tām atbalstu.

Kādēļ ir vajadzīga pašvaldības un kristīgo konfesiju sadarbība? Visupirms jāapzinās tas, ka Latvija ir mūsdienīga demokrātiska valsts, kuras viena no pamatiezīmēm ir tautas ievēlēto priekšstāvju Saeimā vai pašvaldībās spēja uzklausīt un ņemt vērā iedzīvotāju viedokļus par tautas un valsts nākotnei būtiskiem jautājumiem. No tā likumsakarīgi izriet arī vēlētās varas nepieciešamība un pienākums sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām. Valsts uztur dialogu un sadarbojas ar arodbiedrībām, profesionālām biedrībām, vides aizsardzības grupām, patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām un citām apvienībām, kurās ir apvienojušies Latvijas iedzīvotāji. Arī kristīgās konfesijas kā sabiedriskas organizācijas ir uzskatāmas par valsts partneriem dialogā ar sabiedrību. Regulārs valsts dialogs ar reliģiskajām organizācijām pilnībā atbilst mūsdienīgai demokrātiskas pārvaldei.[2] Zīmīgi atcerēties arī to, ka baznīca tautas aptaujās tiek atzīta par vienu no institūcijām, kurai cilvēki uzticas visvairāk.[3]

Bet kā tad ar baznīcas un valsts šķirtību? Latvijas Satversmes 99. panta 2. teikums nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts. Taču sapratīsim šā panta būtību pareizi. Ar to ir pateikts, ka baznīca pati lemj savas lietas un valsts – savējās. Valsts neiejaucas baznīcas darbā – dievkalpošanā, baznīcas pārvaldē, mācības sludināšanā. Savukārt baznīca neiejaucas valsts pārvaldē – politikā, likumdošanā u.c. Abas puses savstarpēji nepārkāpj tām noteiktās kompetences jomas. Taču gan valstij, gan baznīcai ir arī kopīgi uzdevumi un mērķi. Tās ir rūpes par Latvijas cilvēkiem, viņu garīgo un fizisko labklājību un nākotni. Arī rūpes par kultūras mantojuma saglabāšanu. Tādēļ valsts var atbalstīt reliģisku organizāciju ar reliģiju nesaistītu mērķu īstenošanā, piemēram, finansējot baznīcas kultūrvēsturisko pieminekļu atjaunošanu, kas ir visas nācijas bagātība. Valsts šos un citus pasākumus var atbalstīt kā tieši, tā pastarpināti (ar nodokļu atvieglojumiem).[4] Tiesību zinātņu doktors Ringolds Balodis norāda, ka Latvijā pastāv Eiropā visplašāk izplatītais mērenais baznīcas un valsts šķirtības modelis.[5] Vairāki simti tūkstošu Latvijas pavalstnieku vienlaikus ir arī kristīgo konfesiju piederīgie. Viņi ir aicināti pildīt un pilda savus pilsoņa pienākumus (piemēram, maksā nodokļus, piedalās vēlēšanās) tāpat kā ikviens Latvijas iedzīvotājs. Apzinoties to, valstij nav pamata izvairīties no saskares ar baznīcu. Gan baznīcai, gan valstij ir jāizturas vienai pret otru ar pienācīgu cieņu un pozitīvu attieksmi. No pozitīvas valsts attieksmes pret baznīcu ir atkarīga pozitīva baznīcas attieksme pret valsti un otrādi.[6]

Daudzos jautājumos valsts un reliģisko organizāciju mērķi ir vienoti. Pirmkārt, gan demokrātiskai valstij, gan baznīcai ir viens mērķis – cilvēka labklājība, kas sevī ietver materiālo labklājību, par ko rūpējas valsts, un garīgo labklājību, par kuru rūpējas baznīca.[7]Abas puses var sadarboties, lai uzlabotu cilvēku fizisko un garīgo veselību, izglītību, attīstītu sociālo palīdzību, sekmētu atkarībās esošu cilvēku rehabilitāciju. Tās ir jomas, kurās tradicionālo konfesiju baznīcām ir uzkrāta bagāta pieredze.[8] Ilgtspējīgas valsts uzdevums ir stiprināt pavalstnieku morālās, ētiskās un garīgās vērtības un sekmēt ar tām saskaņotu indivīda rīcību. Tāds ir arī tradicionālo kristīgo konfesiju mērķis.[9] Valsts un pašvaldību sadarbība ar kristīgajām konfesijām ir nepieciešama arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas dēļ.

Rīgai ir nepieciešama laba pašvaldības un kristīgo konfesiju sadarbība. Kā pozitīvus piemērus līdz šim var minēt pašvaldības atbalstu Ekumeniskā krusta ceļa norisei Lielajā Piektdienā, līdzfinansējumu Rīgas Doma renovācijai un atbalstu draudžu veiktajam sociālajam darbam. Nākošajam Rīgas domes sasaukumam ir visas iespējas sadarbību ar kristīgajām draudzēm turpināt un paplašināt.

Rīgas Sv. Jāņa ev. lut. baznīca, kurai patlaban jāveic arhitektoniski unikālā
jumta zelmiņa renovācija. Foto: Jurģis Klotiņš

Rīgas pašvaldības finansiāls atbalsts būtu ļoti nozīmīgs, lai dievnamus uzturētu labā tehniskā un estētiskā kārtībā. Izmaksas, uzturot un restaurējot dievnamus, ir ļoti lielas un draudzēm no pašu ieņēmumiem ir grūti un pat neiespējami to finansēt. Baznīcu ēkas lieto ne tikai draudzes, bet arī daudzie rīdzinieki un pilsētas viesi, kas baznīcās apmeklē koncertus vai vienkārši apjūsmo to arhitektūru un skaistumu. Baznīcu ēkas ir Rīgas pilsētvides rota un kultūras bagātība ar sabiedriska labuma nozīmi. Tādēļ to saglabāšanā un restaurācijā nepieciešamības gadījumā pamatotā apmērā ir jāiesaistās arī pašvaldībai. Pašvaldību sniegt šādu atbalstu rosina arī tradicionālo konfesiju likumi. Piemēram, Latvijas Evanģeliski Luteriskās baznīcas likuma 7. panta 2. daļā ir sacīts: “Valsts un pašvaldības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ikgadējā budžeta ietvaros piedalās Baznīcas īpašumā vai valdījumā esošu kultūras pieminekļu atjaunošanā un uzturēšanā. (7. pants 2).”[10]

Sociālā darba jomā Rīgas dome var atbalstīt draudžu uzturētās diakonijas, zupas virtuves, atkarību profilakses pasākumus. Kultūras darba jomā – ikgadēju Ģimenes svētku norisi, kā arī sakrālā tūrisma maršruta pa Rīgas dievnamiem izveidi un dievnamu fasāžu izgaismošanu naktī. Izglītības jomā – vērtību izglītības nodarbības skolās, atsevišķu lekciju veidā par jauniešiem svarīgām tēmām, kas mazinātu atkarību un citu jauniešu dzīves sarežģījumu riskus.[11]

Noslēgumā izsaku cerību, ka Rīgas un citu Latvijas pilsētu vadītāju sadarbība ar pilsētā pārstāvēto kristīgo konfesiju draudzēm kļūs par ierastu un labi veidotu praksi, kas palīdz saglabāt un atjaunot baznīcu kultūrvēsturisko mantojumu un stiprina vietējās kopienas labklājību. Savukārt kristīgo draudžu cilvēkiem tāpat kā latviešu tautai kopumā novēlu būt pilsoniski aktīviem un bieži vērsties pie pilsētu un novadu domju deputātiem, un vaicāt viņiem pēc padoma un atbalsta, lai īstenotu sabiedrībai nozīmīgas un garīgi ceļošas ieceres.

Mg art. Jurģis Klotiņš

Rīgas domes vēlēšanu kandidāts no Nacionālās apvienības saraksta ar 18. numuru

---

[1] Latvijas Republikas likumdošanā par tradicionālajām reliģiskajām konfesijām uzskata šādas konfesijas: Latvijas Evaņģēliski Luteriskā baznīca, Latvijas Romas katoļu baznīca, Latvijas Baptistu draudžu savienība, Latvijas Pareizticīgā baznīca, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca, Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienība, Latvijas Apvienotā Metodistu Baznīca, Rīgas ebreju reliģiskā draudze.

[2] Rudevskis, Juris. Tradicionālo reliģisko konfesiju statuss, Satversme un cilvēktiesības. www.politika.lv. Pieejams:http://politika.lv/article/tradicionalo-religisko-konfesiju-statuss-satversme-un-cilvektiesibas [19.11.2012.]

[3] Sabiedrība visvairāk uzticas izglītības iestādēm, radio un baznīcai. Pieejams: http://www.diena.lv/latvija/zinas/sabiedriba-visvairak-uzticas-izglitibas-iestadem-radio-un-baznicai-13971942 [19.11.2012.][4] Balodis, Ringolds. 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri VIII Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis, 2011. 337. lpp.[5] turpat 338. lpp.

[6] Balodis, Ringolds. Valsts un baznīca. Rīga: Nordik, 2000. 17. lpp.[7] Bondarenko, Ērika. Baznīcu un valsti vieno rūpes par cilvēku. Pieejams: http://www.ludzaszeme.lv/news/baznicu-un-valsti-vieno-rupes-par-cilveku [14.11.2012.]

[8] Rudevskis, J. Tradicionālo reliģisko konfesiju statuss, Satversme un cilvēktiesības.[9] Balodis, Ringolds. Valsts un baznīca. 20. lpp.[10] turpat

[11] Vairāk par Rīgas pašvaldības un kristīgo konfesiju sadarbības nozarēm, lūdzu, skatīt manā blogā: http://jurgisklotins.blogspot.com/2013/05/rigas-pasvaldibas-un-kristigo-konfesiju.html

Pastāsti saviem draugiem: