Eiropas nākotne: atklāt no jauna kristietības radošo spēku

"Kristus ir augšāmcēlies!" "Patiesi augšāmcēlies!" Lieldienu rītā šie vārdi izskanēja katrā no Eiropas Savienības valodām. Ticīgie cilvēki viens otru sveica Lieldienās, pieminēdami un svinēdami Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Eiropā, kuras civilizācijā kopējo un vienojošo saturu izšķiroši un būtiski ir veidojusi kristietība līdzās Senās Grieķijas, Senās Romas un judaisma mantojumam. Eiropas Savienībā, kuras pamatlicēji Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers un Alčide de Gasperi bija gudri un tālredzīgi valstsvīri ar dzīvas kristietības skolotiem prātiem un sirdīm.

Klusās nedēļas pirmdienas vakarā, meklēdams youtube kanālā nesen atklātu skaistu J.S. Baha Mateja pasijas ierakstu, pamanīju tiešraidi no Parīzes. Pirmajā brīdī nespēju noticēt tam, ko redzu… Deg Parīzes Dievmātes katedrāle. Īsā laikā liesmas ir pārņēmušas lielāko daļu jumta konstrukcijas. Sadegušajam zvanu tornim krītot, var sadzirdēt apkārt sanākušo cilvēku sāpīgus izsaucienus. Gluži kā kāds sauktu: “Vai tiešām mūsu nācijas simbols ir lemts bojāejai?” Jā, daudziem jo daudziem Katedrāle ir dārga tās mākslas vērtību dēļ. Taču varbūt cilvēki degošajā Katedrālē atpazina sevi un savas kultūras saknes - dzīvu kristīgo ticību? “Tur deg mūsu senču ticības, lūgšanu un fiziskā darba augļi. Augļi, no kuriem mēs joprojām pārtiekam. Notre Dame de Paris ir tik dārga, jo mūsos vēl mājo no senčiem mantotas atmiņas, ka mūsu nāciju ir veidojusi kristietība, mūsu civilizāciju, mūsu Eiropu. Par spīti tam, ka tik maz no mums regulāri dodas uz dievnamu un Lieldienās cits citu sveic ar vārdiem: “Kristus ir augšāmcēlies!””

Kristīgie jēdzieni pastāvēja un darbojās arī to cilvēku zemapziņā, kuri bija pārstājuši piekopt dogmatisku reliģiju, bet turpināja iedvesmoties no tās lielajiem principiem,[1] reiz rakstīja Eiropas “tēvs” Robērs Šūmans, rāmi pārdomādams sava kontinenta garīgās izaugsmes ceļu. Ja ticam, ka Dievs uz cilvēci laiku pa laikam runā zīmju un simbolu valodā, tad Notre Dame de Paris nelaimi varam uzlūkot kā aicinājumu pārdomāt Eiropas quo vadis mūsu laikmetā.

Robērs Šūmans Eiropas kopienas pirmsākumos atgādināja, ka Eiropas miera un vienotības pamats – demokrātija – ir radusies, pateicoties kristietībai. Tā piedzima dienā, kad cilvēks tika aicināts savā laicīgajā dzīvē īstenot cilvēka personas cieņu individuālā brīvībā, ievērojot katra tiesības un pret visiem izturoties ar brālīgu mīlestību. Demokrātija veidojusies kopā ar kristietību. Tas notika pakāpeniski, ilgi taustoties kā pa tumsu, reizēm pieļaujot kļūdas un atkrītot barbarismā.[2]

Eiropas Savienības nākamajā daudzgadu budžetā sociālā aizsardzība ir iecerēta kā viena no galvenajām prioritātēm. Raksturodams kristietības ieguldījumu Eiropas demokrātijas attīstībā, Šūmans atsaucās uz kristietības mācību, ka visi cilvēki no dabas ir vienlīdzīgi, būdami viena Dieva bērni, kuru grēkus neatkarīgi no rases, ādas krāsas, šķiras vai amata ir izpircis Kristus. [..] Universālais mīlestības un žēlsirdības likums ir padarījis par savu tuvāko katru cilvēku, un kopš tā brīža uz šī likuma balstās kristīgās pasaules sabiedriskās attiecības. Eiropā radusies izpratne par cilvēka pamattiesību un sociālās atbildības vērtību sakņojas kristīgajā antropoloģijā.

Šūmans dzīvoja laikmetā, kad fosilā kurināmā darbinātā industriālā revolūcija sasniedza kulmināciju, un tās militārā nodaļa darbināja abus pasaules karus. Mūsu dzīves laikā jau ir sākusies mākslīgā intelekta un robotu “revolūcija”. Ko cilvēcei tā nesīs? Tikai jaunas pozitīvas iespējas vai līdz ar tām draudus cilvēka cieņai, pamattiesībām, garīgajai un morālajai vērtībai? Vai izdosies noturēt līdzsvaru starp diviem jebkura patiesa progresa faktoriem: praktiskajām zināšanām un morālo paškontroli? Kristietība atzina to, ka pirmajā vietā ir garīgās vērtības, kuras ir vienīgās, kas cilvēku padara cildenāku.[3]

Paldies Dievam, otrdienas rīts nesa mierinošas ziņas. Pateicoties Parīzes ugunsdzēsēju un brīvprātīgo aktīvai rīcībai, Katedrāles torņi bija glābti, velves iebrukušas tikai divās vietās, ērģeles un lielākās vitrāžas neskartas, Kristus ērkšķu kroņa relikvija un mākslas darbi izglābti, un altāra krusts atmirdzēja neskarts. Parīzes Dievmātes katedrāli atjaunos. Bet kā būs ar Eiropas atjaunotni?

Eiropai būs nākotne, ja tās politiķi cienīs Eiropas kristīgi garīgās saknes un atbalstīs dzīvas kristietības radošo pienesumu Eiropas politikā, Eiropas parlamentā, citos politisko un sabiedrisko lēmumu pieņemšanas līmeņos. Savukārt Eiropas pilsoņiem no politiķiem būtu jāprasa ievērot iekļaujošu attieksmi pret kristietību. Jā, arī 25. maijā gaidāmajās Eiropas parlamenta vēlēšanās. Robēra Šūmana atstātais mantojums var iedvesmot un iedrošināt gan katru Eiropas pilsoni, gan politikas veidotājus būt atvērtiem kristietības atjaunojošajam spēkam.

Tālredzīgi un prātīgi pret savām valstīm un Eiropas Savienību rīkosies tās dāmas un kungi politikā, kuri ņems vērā Eiropas kopienas tēva rakstīto par auglīgu valsts attieksmi pret kristīgās baznīcas pienesumu kopējam labumam: Ja valsts negrib būt netaisna un pati sev kaitēt, tai jāatzīst reliģiskās domas ārkārtējais iedarbīgums uz pilsonisko tikumu praktisko pielietošanu, uz tik nepieciešamo aizstāvēšanās procesu pret sociālā sairuma spēkiem, kas visur darbojas, cik jaudas.[4]

Jēzus Kristus nonāvētāji aizvēla viņa kapam priekšā akmeni, pielika sargus un domāja, ka "lieta ir nodarīta". Taču tāds nebija Dieva plāns. Kristus augšāmcēlās. Par katru no mums – Latvijā, Eiropā un visā pasaulē.

Jurģis Klotiņš
kultūras darbinieks
Rīgas domes deputāts
Eiropas parlamenta vēlēšanu kandidāts (Nacionālā apvienība)

2019. gada Lieldienās

[1] Šūmans, Robērs. “Eiropai”. Zvaigzne ABC, 41. lpp.

[2] Ležēns, Renē. “Robērs Šūmanis. Eiropas tēvs”. KALA Raksti, 2017, 241.-242.lpp.

[3] “Eiropai”, 44. lpp.

[4] “Eiropai”, 45. lpp.

Jurģis Klotiņš

2019. gada 24. apr.