"Mēs cits citam esam vajadzīgi"

Virsrakstam izvēlētos vārdus vienotās Eiropas pamatlicējs, izcilais valstsvīrs Robērs Šūmans rakstīja grāmatā “Eiropai” sava mūža nogalē. Cik ļoti tie varētu būt atbilstoši Eiropas Savienības stāvoklim šodien: “Brexit”, eiroskepticisms, plaisa starp eirokrātiem un Eiropas valstu pilsoņiem – patiesajiem Eiropas Savienības saimniekiem. Tomēr un par spīti – “mēs cits citam esam vajadzīgi”. 1950. gada 9. maijā – datumā, ko mūsdienās atzīmē kā Eiropas dienu, - pateicoties Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana un viņa domubiedru drosmei, Eiropa sāka ceļu no sašķeltības uz vienotību.

"Francūzis prot pasviest grandiozas, reizēm revolucionāras idejas, bet viņam nepatīk šķirties no saviem ieradumiem."[1] Vai šo domu Šūmans būtu rakstījis ar labsirdīga humora smaidu arī par enerģisko Francijas prezidentu, kurš marta sākumā aicināja vienoties ap trīs pamatiem Eiropas atdzimšanai – brīvību, aizsardzību un progresu? Makrona vīzijai par Eiropu netrūkst lieluma. Viņš savā manifestā iezīmē vērā ņemamas idejas par ekoloģiju, emisiju samazināšanu, pārtikas atbrīvošanu no pesticīdiem, Eiropas robežu aizsardzību. Bet tajā pašā laikā nešķiras no ieraduma biedēt ar nacionālistiem.

Robērs Šūmans spēja vīzijā par Eiropu vienot nacionālo un pārnacionālo: "Pārnacionālais balstīsies uz nacionāliem pamatiem. [..] Nav runa par valstu sapludināšanu un supervalsts izveidošanu. [..] Pēc mūsu izpratnes Eiropas politika nekādā ziņā nav pretrunā ar jebkura no mums patriotisko ideālu."[2] Viņa māju Sīšazelas ciemā, Lotringā pie Mecas pilsētas, rotā skaists, pārdomāti iekopts augļu dārzs. Pie dārza mūra ir atrodamas visu Eiropas Savienības dalībvalstu himnas. Tā arī katras valsts un nācijas identitāte jeb nacionālais kopā veido Eiropu. Lai skaidrotu Eiropas kopienas būtību, Šūmans to salīdzina ar ģimenes vietu plašākā sabiedriskā kopienā. Ģimene ir tautas vai nācijas pamats. Būtu neprātīgi nācijai vai tautai noniecināt savu pamatvērtību. "Tieši tas pats attiecas uz jebkuru pārnacionālu organizāciju, kas paceļas pāri nācijai nevis tādēļ, lai to noniecinātu un absorbētu, bet gan, lai tai piešķirtu daudz plašāku un ievērojamāku darbības lauku."[3] Robēra Šūmana vīzija par Eiropas valstu kopienu bija kristīgi domājoša politiķa veidota, pilna gudras diplomātiskas iejūtības un pacietības.

Kāda domāšanas maiņa ir nepieciešama, lai rastu izeju no Eiropas Savienības krīzes? Ir jāatsakās no centieniem uzspiest valstīm “arvien ciešāku savienību” un federālismu, proti, arvien vairāk teikšanas un lemšanas no dalībvalstu valdībām un parlamentiem pārcelt uz ES institūcijām. “Brexit” process ir visuzskatāmākais piemērs, kā tika pārkāpts nacionālā un pārnacionālā līdzsvars ES un dalībvalstu attiecībās.

Februāra vidū Rīgā viesojās Polijas ekonomists, Varšavas Ekonomikas skolas profesors Zbigņevs Krisjaks (Zbigniew Krysiak). Kopā ar domubiedriem viņš vada Robēra Šūmana domas institūtu. Profesors Krisjaks atgādināja, ka no Šūmana Eiropas vīzijas izrietētu uzdevums domāt par Eiropas Savienību kā par valstu kopienu. Kopienas sākums ir atziņa, ka "mēs cits citam esam vajadzīgi, nešķirojot ne pēc varas, ne pēc spēka, kas mums katram piemīt."[4] Kopiena ir aicinājums uz solidaritāti, vienlīdzīgām iespējām un taisnīgu attieksmi citam pret citu. Vienlaikus ir jārespektē katra kopienas dalībnieka pašcieņa, vērtības un identitāte. Eiropas Savienībai ir jādara vairāk un labāk tajā jomās, kuras sekmīgi var risināt tikai ar kopienas valstu vienotiem spēkiem: sargāt ārējās robežas, novērst hibrīdkaru, aizsargāt stratēģiskās saimnieciskās nozares pret Ķīnas un Krievijas tīkojumiem. Vienlīdzīgas iespējas nozīmē patiesi brīvu konkurenci, nevis turīgāko ES valstu protekcionismu noteiktu pakalpojumu konkurences jomā, kā kravas autopārvadājumi. Kā ir bijis ar taisnīgu attieksmi no ES puses jautājumā par Polijas reformām un Spānijas valdības rīcību pēc Katalānijas neatkarības referenduma? Vienā gadījumā sankcijas, otrā – politkorekts aizbildinājums, ka tas esot “Spānijas iekšpolitikas jautājums”. Taisnīgums jau ilgi ir ticis ignorēts lauksaimniecības tiešmaksājumu jomā, nenodrošinot Baltijas valstīm un Polijai maksājumus vismaz ES vidējā līmenī.

Latviešu nākotnes interesēs ir kopienas tipa Eiropas Savienība, kurā katra nācija jūtas droša kopt savu nacionālo kultūras identitāti, veidot ilgtspējīgu izaugsmi un labklājību un kopā ar citām nācijām gudri pārvarēt tās grūtības, ar kurām būs jāsastopas 21. gadsimtā. Tādēļ Nacionālā Apvienība iestājas par nacionālu valstu Eiropu, kurā:

1) tiek stingri sargāta ārējā robeža, un katra valsts pati nosaka savu migrācijas politiku;

2) netiek uzspiesta "arvien ciešākas savienības" izveide;

3) nevienai valstij ES ietvaros nav vairāk tiesību vai privilēģiju kā citām;

4) tiek cienīta un veicināta Eiropas kultūras dažādība un vēsturiskais mantojums.

Bet kādu progresu novēlēt Eiropai? Uzticība gadsimtos pārbaudītām vērtībām, kā nacionālā pašapziņa, klasiskie ģimenes ideāli, patiesais, labais un skaistais mākslā ir īstais progress, kas radītu vairāk cerības Eiropas nākotnei. Kā būtu, ja vairāk eiropiešu no jauna atklātu dzīvinošu kristīgās ticības mantojumu, kādu to pazina Robērs Šūmans[5]? Cienītās dāmas un kungi, novēlu Jums Eiropas jautājumu diskusijām un pārdomām piepildītu pavasari, kas labi sagatavotu izdarīt izvēli un piedalīties 25. maijā gaidāmajās Eiropas parlamenta vēlēšanās! Mīlēsim Latviju, Eiropu un neignorēsim demokrātijas dotās iespējas, uzdevumus un pienākumus, jo mēs patiesi cits citam esam vajadzīgi.

Jurģis Klotiņš

Kultūras darbinieks

Rīgas domes deputāts

Un Eiropas parlamenta vēlēšanu kandidāts no Nacionālās apvienības saraksta

[1] Šūmans, Robērs. “Eiropai”. Zvaigzne ABC.

[2] Ibid

[3] Ibid

[4] Ibid

[5] Cienītajām lasītājām un lasītājiem iesaku izlasīt Robēra Šūmana biogrāfiju: “Robērs Šūmanis. Eiropas Tēvs”, kas latviski izdota KALA raksti apgādā (https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/memuarliteratura-biografiski-apraksti/robers-sumanis-eiropas-tevs.html)

Jurģis Klotiņš

2019. gada 8. apr.