Ziemassvētku laika pārdomas par gudrību, cerību un nacionālo pašapziņu
Latvijā gada ritējumā tā ir iekārtots, ka drīz pēc mūsu valsts proklamēšanas dienas 18. novembrī sākas Adventa laiks. Viens no Adventa laika jautājumiem ir, kādas dāvanas pasniegt saviem tuvākajiem Ziemassvētkos? Domājot par Latviju, jēgpilns Adventa laika jautājums būtu arīdzan, kādas dāvanas noderētu mūsu Latvijas valstij?
Pirmās
Ziemassvēktu dāvanas atnesa austrumu gudrie. Droši vien arī viņi, lai gan gudri
un meklējošām sirdīm, dodamies uz Betlēmes lauku alas veida kūtiņu pie Marijas
un Jāzepa ģimenē piedzimušā Jēzus bērna, domāja: “Vai tas, kas mums ir, būs
viņiem noderīgs?” Vai patiesā Ziemassvētku vēsts var būt noderīga mūsdienu
Latvijas, mūsdienu Eiropas cilvēkam? Ir sajūta, ka kovidvīrusa radīto pārbaudījumu
laikā Ziemassvētku vēsts gaisma varētu būt pat labāk pamanāma nekā citus gadus.
Mūzikā par to brīnumskaisti vēsta G.F. Hendeļa oratorijas
“Mesija” ārija ar vārdiem no Vecās Derības Jesajas grāmatas 9.
nodaļas: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas
dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” Ziemassvētku notikuma cerības gaismas
garīgais stiprinājums ir tik ļoti nepieciešams gan mediķiem cīņas frontes pret
kovidsērgu priekšējās līnijās, gan patiesībā katram cilvēkam šajā cīņā – gan
tam, kurš rūpīgi ievēro visu piesardzību, gan tam, kurš diemžēl vispār noliedz
slimības bīstamību.
Līdzās dāvanai saņemt Ziemassvētku vēsts
stiprinājumu varētu novēlēt, lai Latvijā nākamajā gadā būtu vairāk gudrības,
cerības un nacionālās pašapziņas. Šīs trīs dāvanas varētu īstenoties kā
tikumi rīcībā konkrētos valstij un tautai būtiskos lēmumos. Cienījamajam
lasītājam raksta turpinājumā paudīšu savu personīgo skatījumu, kā un kādos
darba virzienos tas varētu notikt.
Gudrība, kā veidot nodokļu reformu un
ieguldīt Eiropas Savienības atgūšanās fondu līdzekļus (Eiropas
Atveseļošanās un noturības mehānisms). Senos laikos Izraēla tautai bija dižs ķēniņš Zālamans. Viņš
atstāja virkni atziņu no savas valdīšanas laika, un viena no tām, kas veltītas
nodokļu tēmai, brīdina: "Ar tiesu un taisnību ķēniņš var stiprināt valsti
- bet, kas nodokļus ceļ, tas to putina!" (Sakāmvārdi 29:4) Zālamans
apzinājās, cik ļoti viņam vajadzīga dzirdīga sirds, gudrība un zināšanas, lai
labi vadītu savu tautu. Patiesi, Zālamana ilgotās un Dievam lūgtās kompetences
ir nepieciešamas, lai Latvijai radītu tādu nodokļu sistēmu, kas vislabāk spētu
sekmēt Latvijas cilvēku labklājību un mūsu valsts tautsaimniecības izaugsmi. Kā
pie tādas nonākt? Mēģināt sasniegt mērķi ar pieeju, kas jau vairākkārt nav
nesusi cerētu rezultātu, nebūtu gudri. Kā būtu tā vietā izveidot nodokļu reformas un attīstības investīciju domnīcu?
Latvijas Republikas Satversmes ievadā nostiprināto vērtību un mērķu vadīta tā
pulcētu Saeimā pārstāvēto politisko partiju politiķus, Latvijas Bankas
analītiķus, augstskolu un pētniecības iestāžu speciālistus, uzņēmēju un
darbinieku interešu pārstāvjus, sociālās jomas, kultūras jomas un ģimeņu
interešu organizāciju deleģētus domnīcas dalībniekus. Trīsdesmit gadus pēc valsts
atjaunošanas politiskā un sabiedriskā darba kultūras briedumam vajadzētu būt
tādam, lai dzirdīgas sirds un cieņpilna dialoga stiprināts darbs būtu iespējams
un nestu gaidīto rezultātu līdz 2021. gada Jāņiem.
Cerība. Kādu cerību Latvijai dod
ģimenes? Katra ģimene ir Latvijas nākotnes cerība. Ģimenē no mātes un tēva
mīlestības cilvēks ienāk pasaulē, sper pirmos soļus un top par laimīgu
personību, kura spēj dāvāt labo savam tuvākajam, savai tautai un valstij.
Ideāla vīzija? Jā, bet ideāli veido pilnasinīgu dzīvi, un ja to nav, apsīkst
dzīves spēks, un var iestāties panīkums gan indivīda, gan plašākas kopienas
dzīvē.
Franču filosofs Žaks Maritēns,
viens no ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas “tēviem”, savos politikas
filosofijas rakstos attīstīja dabiskajās tiesībās sakņotu cilvēktiesību
izpratni. No viņa rakstītā par ģimenes un valsts attiecībām izriet, ka valstij
ir jāpalīdz ģimenēm īstenot tām dabiski piemītošo misiju, sniedzot tām
nepieciešamo atbalstu. Taču vienlaikus valstij ir jāuzmanās nepārkāpt un
neievainot ģimenes tiesības, kas ietver uzskatu, izvēles, ticības un citas
brīvības.[1]
Latvijas
mūsdienās praktiski tas nozīmētu to, ka valstisko lēmumu pieņēmējiem nav
jāļaujas pesimismam, ka pilnvērtīgāks valsts atbalsts ģimenei neko nemainīs, bet
jārīkojas pēc principa: valstij ir jāizdara tas, ko tā var izdarīt, kas ir
atkarīgs no tās lēmumiem, lai praktiski atbalstītu ģimenes. Tālāk lēmumi, kas
dāvātu Latvijai vairāk priecīgu bērnu balsu un smaidu, ir ģimeņu pašu ziņā.
Eiropas valstu ainavā Latvija ir ceturtajā vietā no beigām, rēķinot, cik no IKP
naudas vai mantiskā veidā (atskaitot veselības aprūpes izdevumus) valstis
iegulda ģimeņu labklājībā. Latvijai šis ieguldījums nākotnē, ieguldījums
ģimenēs no IKP 1,6% apmērā ir stagnējoši zems kopš 2015. gada. Valsts
pusē vēl ir pietiekami daudz darāmā veidot un pilnveidot tādu ģimenes valsts
atbalsta politiku, kas sniedz ģimenēm pienācīgu atbalstu tad, kad tas viņām ir
nepieciešams un tik lielā apmērā, kā tas ir nepieciešams, ņemot vērā bērnu
skaitu ģimenē, bērnu aprūpei nepieciešamo laiku un ģimenes ienākumu
līmeni.
Ir vairāki darba virzieni, cerības
darbi 2021. gadā, kurus jāīsteno un jāturpina Latvijas ģimeņu atbalstam.
1.
Izpildīt apņemšanos 2022. gada budžetā paredzēt
līdzekļus ģimenes
valsts pabalsta reformai – būtiskam ģimenes valsts pabalsta palielinājumam.
2.
Turpināt samazināt rindas uz pirmsskolām, un paredzēt
iespēju, ka no 1,5 – 3 gadu vecumam bērnu pieskatīšanas pakalpojuma sniedzējs
var būt arī bērna māte vai tēvs, vai likumiskais pārstāvis.
3.
Atsaukties Valsts prezidenta aicinājumam uzrunā
Saeimai 2020. gada 3. septembrī nodrošināt demogrāfijas politikai
efektīvu pārnozaru pārvaldību un politiski atbildīgu vadību, kam šī politika prioritātes ziņā ir pirmā,
nevis kaut kādā piektā vai desmitā vietā. Risinājums ir rodams Igaunijā,
kur valsts atbalsts ģimeņu misijai atzīts par augsti prioritāru, un to koordinē
Igaunijas Iedzīvotāju lietu ministre.
4.
Turpināt uzlabot mājokļa pieejamības atbalsta
programmas ģimenēm.
Piemērota
mājokļa pieejamība ir problēma, ar kuru ģimenes sastopas visās ES dalībvalstīs.
Decembra sākumā Eiropas katoļu ģimeņu asociāciju federācija rīkoja video
diskusiju ar jautājuma tēmu: “Vai no
Eiropas Savienības atgūšanās plāna ieguldīs ģimeņu labklājībā?” Latvijas
valsts pārstāvjiem ES lēmumu pieņemšanas instancēs būtu vērts vismaz mēģināt
kopā ar Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas kolēģiem panākt to, ka zināmu
daļu no ES atkopšanās finansējuma dalībvalstis varētu ieguldīt, piemēram,
ģimeņu mājokļu iegādes atbalsta programmās.
Nacionālā pašapziņa. “Lai izvēlētos
sarunu latviešu valodā, lūdzu, nospiediet taustiņu “1”, ir tik bieži dzirdēts
teksts dažādās variācijās. Ko tas liecina par nacionālo pašapziņu? Attieksmē
pret latviešu valodu – Latvijas valsts valodu – par faktisku valsts valodas
statusa sabiedriskajā telpā ignorēšanu. 2021. gadā vismaz kāds no valsts
uzņēmumiem varētu būt pirmais, kas
nodrošinātu, ka klientu uzreiz savieno ar konsultantu latviešu valodā
bez liekas ciparu spaidīšanas, un tikai pēc tam, ja klientam tas nepieciešams,
viņu savieno ar speciālistu, kurš var palīdzēt kādā svešvalodā. Tas ir konkrēts
paveicams darbs valsts valodas stiprināšanā, kas noteikti ir jāuzlūko kā kopīga
katra latvieša, Latvijas iedzīvotāja un Latvijā strādājoša uzņēmuma misija.
Otru darbu
nacionālās pašapziņas darba virzienā, atbalstot
Latvijas radošos mūziķus, varētu veikt Latvijas Sabiedriskie mediji.
Negaidot valdības lēmumu, varētu pēc savas iniciatīvas nolemt katrā kanālā
noteiktu procentuālu daļu mūzikas raidlaika atskaņot Latvijā radītu mūziku.
Latvijas Radio 1 tam vajadzētu būt vismaz 40%.
Trešais darbs
būtu jāvelta vēsturiskās atmiņas darba
virzienam. Valsts Kultūrkapitāla fonda un Sabiedrības Integrācijas fonda
darbībā būtu jāsniedz pieejamākas iespējas saņemt līdzfinansējumu tām pilsoņu
organizācijām, kuru entuziasti rūpējas par vēsturisko atmiņu – par Latvijas
valsts neatkarības cīnītāju un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu,
veidojot piemiņas ekspozīcijas, piemiņas vietas. Savukārt Aizsardzības ministrija
varētu veidot līdzfinansējuma programmu pašvaldībām latviešu karavīru piemiņas
vietu un pieminekļu kopšanai. Papildus tam ir nepieciešama valsts budžeta
finansēta programma nacionālās pretošanās kustības turpmākai izpētei un
pētījumu publicēšanai.
Latvijas laukiem – apdzīvotiem un ražīgiem
– nacionālajā pašapziņā ir ļoti liela garīga nozīme. Jā gan, ir svarīgi,
lai nacionālo pašapziņu turpina bagātināt patriotiska identificēšanās ar
pilsētas dzīvi. Taču par neatņemamu nacionālās pašapziņas apliecinājumu pilsētas
dzīvē ir jākļūst izvēlēm, kas atbalsta Latvijas lauku saimniekus. Šīs izvēles
sniedzas no apzinātas Latvijas lauku produktu iegādes ikdienas pārtikai
veikalā, tirgū vai šefpavāra sniegumā līdzņemšanai no kāda restorāna līdz
lēmumam pavadīt brīvās dienas skaistās vietās Latvijas lauku viesu mājās un
viesnīciņās.
Latvijas valsts
bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 1997. gadā Pasaules brīvo latviešu
apvienības semināra lasīja izvērstu referātu “Nacionālā pašapziņa — problēmas un
iespējas”. Referāta beigās viņa citē Andreja Pumpura dzejoli:
“Šo domāja, to domāja,
Sveši ļaudis daudz domāja.
Ko domāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedomā.
Tev jādomā: tauta zied,
Ja tā tēvu dziesmu dzied.”
Vārdi un domas ar nezūdoši aktualitāti latviešu nācijai savā valstī.
Valdība un Saeima šogad ir saņēmusi
daudz kritikas – gan pamatotas, gan drīzāk tādas kā “grēkāzi meklējošas”.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir vadījis ļoti grūtu koalīciju ļoti
grūtos laikos. Starp klasiskās mūzikas profesionāļiem mēdz runāt, ka visgrūtāk
ir vadīt operu, jo atšķirībā no simfoniskā orķestra, tur māksliniekiem ir daudz
vairāk tieksmes pašapliecināties, un rodas dažādu ambīciju sadursmes. Iespējams,
ka Krišjānim Kariņam ir pietrūcis noteiktos brīžos uzstājības ar zināmu
autoritāti neļaut no vienas vai otras ministrijas nākt priekšlikumiem, kuri nav
kvalitatīvi sagatavoti. Tādi bija priekšlikumi par sociālo nodokli
autoratlīdzību saņēmējiem un pašnodarbinātajiem,
kuri saņem par minimālo algu mazāku ienākumu. Eiropas Savienības kopainā arī
pietrūkst argumentu, lai pienācīgi pamatotu, kāpēc
Latvijas budžets ir viens no taupīgākajiem ES. Kamēr kaimiņi saprot,
ka kovidkrīzes laikos nav jāsacenšas taupībā, bet jāļauj tautsaimniecībā
ieplūst dzīvinošām investīcijām, ja arī tam nepieciešams lielāks valsts budžeta
deficīts.
Valdības un
parlamenti var kļūdīties. Taču cilvēks ir ar saprātu apveltīta būtne, un tam
vajadzētu ļaut viņam atšķirt patiesību no nepatiesības. Jo vairāk cilvēku atzīs,
ka kovidsērga ir reāla un ļoti bīstama, izvēlēsies ievērot piesardzību, jo
drīzāk kopējā labuma interesēs izdosies gūt lokālus un izšķirošus panākumus
cīņas frontē, atgriezties vismaz pie tādas dzīves, kādu Latvijas ļaudis varēja
baudīt vasarā.
Spēja novērtēt,
kas ir patiesība, kas tā nav, būs nozīmīga arī pēc kovidlaika citos Latvijai
nozīmīgos jautājumos. Neatsverama būs arī spēja ieņemt un uzturēt cieņpilna
dialoga attieksmi. Jau minētais Žaks Maritēns, rakstīdams par ANO Vispārējās
cilvēktiesību deklarācijas tapšanu, norāda, ka vienošanās par to bija
iespējama, jo iesaistītie cilvēki, piederēdami ne tikai pie dažādām kultūrām un civilizācijām, bet arī pie dažādām
garīgām ģimenēm un antagoniskām domāšanas skolām, spēja saskatīt kopējā
labuma praktisko mērķi un sadarboties, lai to sasniegtu.[2]
Domstarpības noteiktos jautājumos vienmēr pastāvēs gan sabiedrībā, gan
politikā. Taču cilvēkam ir brīvība izvēlēties cieņu pret citādi domājošo, lai
būtu dialoga attiecībās ar viņu un sekmīgi risinātu tos praktiskos jautājumus,
kuros iespējams pārvarēt uzskatu atšķirības. Cieņpilna dialoga attieksmei no
valsts vadītājiem pret Latvijas tautu būs izšķiroša nozīme, lai stiprinātu
savstarpējo uzticēšanos. Savstarpējo uzticēšanos visvairāk var ievainot aroganta
attieksme un nostāja, kas faktiski rada apstākļus, ka no cilvēku sirdsapziņas
brīvības izrietoši viedokļi nozīmīgos jautājumos paliek nesadzirdēti vai tiek
ignorēti.
Laikam jau visos
laikos cilvēki no valsts vadītājiem ir sagaidījuši harizmātiskas un
iedvesmojošas runas. Iespējams, ka arī no mūsu ministru prezidenta 1. Adventē gaidīja
uzrunu, kas līdzinātos tai, ko Viljama Šekspīra tēlotais Anglijas
karalis Henrijs V sacīja saviem karavīriem pirms kaujas pie
Azenkūras Simtgadu kara laikā. Lai arī ar kovidsērgu nebūs jācīnās simts gadu,
cīniņš ir nopietns un neskaitāmi cilvēki ir zaudējuši dārgāko – dzīvību, tuvu
un mīļu radinieku, draugu vai kolēģi. Nepieķēros Kariņa
kunga sacītās runas formai, bet ieklausījos tās noskaņā, kurā
nepārprotami saklausīju no sirds nākušas rūpes par cilvēku veselību un
mīlestību pret savu tautu, kura dodas cauri grūtam pārbaudījumam. Viņa sacītie
Latvijas valsts himnas vārdi uzrunas noslēgumā sasaucās ar kristīgo konfesiju
vadītāju kopīgo aicinājumu Adventa
laika 1. nedēļu veltīt lūgšanai un gavēnim par uzvaru cīņā pret šo
ļauno slimību – par mediķiem, par saslimušajiem, par mūsu katra veselību un
dzīvību.
Lai Latvijā ir
gaiši un svētīti Ziemassvētki un 2021. gadā gudrība, cerība un nacionālā pašapziņa
palīdz veikt svētīgus darbus mūsu Tēvzemei!
Jurģis Klotiņš,
Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas
un piederības jautājumos
Rakstā pausts tā autora personīgais viedoklis un
skatījums
Rīgā, 2020. gada 10. decembrī
Ierakstīt komentāru