Gunāra Astras patiesības vārds Latvijai, Eiropai un pasaulei 21. gadsimtā

 Ikvienai tautai, nācijai un valstij, civilizācijai un cilvēcei ir nepieciešams atcerēties personības, kuras noteiktā vēsturiskā laikmetā ir apliecinājušas cilvēka personai un demokrātiskai valstiskai kopienai būtiskās vērtības, tikumus un ideālus. Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks[1] 1931. gada 22. oktobrī Elzas un Lariona Astru ģimenē dzimušais Gunārs Astra ir tāda personība Latvijai. Šoruden, atzīmējot Gunāra Astras 90 gadu jubileju, ir vērts pārdomāt, kādu svarīgu vērtību, tikumu un ideālu vēstījumu viņa “Pēdējais vārds” un dzīves gājuma liecība sniedz Latvijai, Eiropai un pasaulei nemierīgajā 21. gadsimtā.  

Latvijai

Būt latvietim, mīlēt latviešu valodu un dzīvot nacionāli valstiskā pašapziņā Gunāram Astram bija vērtības, kas neprasa ārēju teorētisku pamatojumu. Filosofiskos terminos runājot, tās bija metafiziski vienotas ar viņa būtību un esamību – vērtības a priori jeb iepriekš dotas. Gunāra Astras personība apliecināja nesalaužamu pretestības garu PSRS okupācijas veiktajam sociālajam konstruktīvismam, kura instrumenti bija rusifikācija, domas vienādošana un propaganda, un mērķis – sovjektiski domājošs, krieviski runājošs un it visā pakļāvīgs padomju pilsonis.

Gunāra Astras “Pēdējais vārds” – aizstāvības runa tiesā 1983. gada 15. decembrī  - būtu jādēvē par “Patiesības vārdu”. Jo būtībā tā bija viņa – totalitārās varas apsūdzētā – apsūdzība pašam PSRS okupācijas režīmam un tā varas absurda reālijām. 

Patiesības vārdā un vēstulēs no izsūtījuma Gunārs Astra svētā neapmierinātībā norāda uz PSRS varas īstenoto Latvijas pamatnācijas kultūras apspiešanu un kontroli. Viņš apsūdz PSRS režīmu par latviešu valodas nievāšanu, izstumšanu un pamešanu novārtā darba vidē, izglītībā un ikdienas saskarsmē.

Šogad 15. oktobrī pirmo reizi atzīmējām un svinējām Valsts valodas dienu. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijas valstī ir nostiprināta visaugstākajā konstitucionālajā likumdošanas līmenī. Taču 21. gadsimtā Latvijā ikvienam ir jāapzinās sava atbildība un jārūpējas, lai nebūtu tādu situāciju, par kurām Astra runāja, ka “mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropoļota”[2]. Viņa vārdi par to, ka bērniem bērnudārzos ir jāiemāca “latviešu tautasdziesmu zelta fondu” ir atgādinājums arvien visos izglītības satura posmos latviešu valodai, literatūrai un kultūras iepazīšanai ierādīt prioritāru vietu.

Gunārs Astra iemiesoja latviešu nācijas negrozāmo, neatņemamo un nesalaužamo valstsgribu. Savā patiesības runā viņš izglīto PSRS prettiesiskā juridiskā konstrukta varā esošos cilvēkus Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības vēsturē. Astra atsaucas uz Latvijas Republikas Satversmi, uz principu, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, un arī lemšana par Latvijas valstisko statusu. Viņš piemin Latvijas un Krievijas miera līgumu, un pamato, ka Satversme joprojām ir spēkā, jo Latvijas tauta to nav atcēlusi un izmainījusi. Tādēļ 1940. gadā ievēlētā “saeima” ir nelikumīga un Latvijas PSR pasludināšanai 1940. gada 21. jūlijā nav tiesiska pamata. “Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus.”[3] 1983. gadā vairākus gadus pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas de facto šie vārdi apliecina, ka Gunāram Astram Latvijas valsts kā tiesiska un personiska realitāte ir neatņemama vērtība. Lai arī okupēta, prettiesiskas varas pārvaldīta, bet tik un tā: “Es, Gunārs Astra, esmu Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību”. Lai ikvienam latvietim, ikvienam Latvijas tautas piederīgajam Latvijas valsts domās un darbos ir tāda vērtība, kāda tā ir Gunāram Astram. Neapšaubāma, neatņemama, ar savu attieksmi un darbu ceļama un stiprināma.

 

Eiropai

Gunāra Astras personības eiropeisko mērogu ir raksturojis viņa apcietinājuma lēģerī biedrs Lietuvas nacionālās pretošanās kustības cīnītājs Andrejs Siņavskis: “Valsts drošības komiteja uzskatīja Gunāru Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, vairākus gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. Astras eiropeiskums caurstrāvo viņa tiesā teikto pēdējo vārdu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers, kas piemīt ļoti stipriem un vīrišķīgiem cilvēkiem, tāda cilvēka rāmums un savaldība, kurš apzinās, ka viņa tiesībām un viņa pienākumam būt godīgam ir reāls pamats.”[4]

Jau iezīmējām, ka Gunārs Astra apelē pie vispārsaistoša pienākuma ievērot valstu starptautisko tiesību principus. Viņš atsaucas uz ANO 1974. gada 14. decembra rezolūciju 3314 “Agresijas definīcija”[5] un attiecina to uz Latvijas okupāciju 1940. gadā. 21. gadsimta pirmajās desmitgadēs Eiropu ir pārsteidzis gan PSRS mantinieces Krievijas karaspēka iebrukums Gruzijā 2008. gadā, gan Krimas aneksija un tai sekojošais Krievijas atbalstītais bruņotais separātisms Ukrainas austrumos. Latvijai, Lietuvai un Polijai pēdējo mēnešu laikā nākas cīnīties pret nekonvencionālo karu, ko izvērš Baltkrievijas autoritārais režīms, pazemojot apmānīto Tuvo austrumu valstu cilvēku cieņu un piespiežot viņus kļūt par robežpārkāpējiem. Gunārs Astra atgādina demokrātiskās Eiropas un Rietumu politiskajiem vadītājiem, ka tas ir viņu kopīgs morāls pienākums starptautisko tiesību ievērošanu stādīt augstāk par pragmatiskām saimnieciskā labuma interesēm.

Apsūdzība “aizliegto grāmatu” glabāšanā – būtībā totalitārās varas vēršanās pret cilvēka personas tiesībām uz uzskatu brīvību – veidoja krietnu daļu no okupācijas varas izvirzītās apsūdzības. “Aizliegto grāmatu” vidū ir Matīsa Kaudzītes “Jaunie mērnieku laiki”, Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Džordža Orvela “1984” un citas. Veids, kā Gunārs Astra atspēko šo antidemokrātisko apsūdzību, izgaismo gan šādas apsūdzības absurdumu tolaik, gan rosina apzināties, ka patiesa demokrātija 21. gadsimtā – tāpat kā iepriekšējos gadsimtos – nevarēs pastāvēt, ja netiks respektēta cilvēka personas sirdsapziņas, uzskatu un vārda brīvība.

“Tagad iznāk tā, ka katram jāapgūst papildkvalifikācija – pašcenzora kvalifikācija – bet kur tādu apgūt?”[6] Tāds ir Gunāra Astras asā prāta secinājums par sovjetiskās varas kadru centieniem indoktrinēt ļaužu uzskatus, ierobežot informācijas pieejamību un kontrolēt uzskatu brīvību. Viņš norāda uz dabisko tiesību principos balstīto ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju – tās 19. pantu: “Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.”

Padomju totalitārisma varas nedeklarētais mērķis informācijas jomā bija panākt, lai cilvēks pats sev kļūst par cenzoru, jo tad viņš ne tikai vairs netraucē varas centieniem ierobežot uzskatu brīvību, bet pats sāk tai palīdzēt. Mūsdienu demokrātiskās valstiskās kopienas sastopas ar politkorektuma fenomenu, ar tā dēvēto “atcelšanas kultūru”, interneta sociālo mediju tehnoloģijām, kas cenzē noteikta veida saturu. Līdzās tam informācijas pieejamības pārbagātībā daudzi kļūst par upuriem dezinformācijai un tā dēvētajām viltus ziņām.

Ja Gunāra Astras iestāšanos par cilvēka personas tiesībām uz sirdsapziņas un uzskatu brīvību attiecina uz 21. gadsimta demokrātisko valsts kopienu izaicinājumiem, tad tā nepārprotami ir kritika politkorektumam un “atcelšanas kultūrai”. Demokrātijā nedrīkst būt aizliegtu tematu. No valsts budžeta finansētiem medijiem ir vienlīdzīgi jāatspoguļo gan centriskas, gan liberālas, gan konservatīvas nostājas sabiedrībai un valstij nozīmīgos jautājumos. Līdzīgi finansēšanas institūcijās, kur lemj par atbalstu pilsoņu organizāciju iniciatīvām kultūras, izglītības un mediju darba virzienos, ir jāvadās pēc kvalitātes kritērijiem, atbildības pret valstiskajiem mērķiem un vienvērtības principa. Vīrusa “Covid-19” pandēmijas laiks ir skarbi atgādinājis par to, ka uzskatu brīvība, ja vien tā nav saistīta ar atbildību un spēju atšķirt melus no patiesības, var kļūt destruktīva gan pašam brīvības īstenotājam, gan cilvēkiem viņam līdzās. 

PSRS iekārta bija demokrātijas parodija – sovjetokrātija. Bet Gunārs Astra – “Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību” – bija patiesas demokrātijas aizstāvis, lai arī pats savā valstī demokrātijas atjaunotni nepieredzēja.

 

Pasaulei

Pasaules mērogā Gunārs Astra, un tāpat viņa domubiedri, kuri ar garaspēku cīnījās pret karaspēku nevardarbīgās pretošanās kustībā, ir stādāmi līdzās tādām personībām kā Nelsons Mandela, Vāclavs Havels, Martins Luters Kings, Lehs Valensa, kā arī daudziem citiem cilvēka brīvības un tiesību aizstāvjiem, kuru vārdi nav plašāk pazīstami.

Cilvēka vērtības, cieņas un tiesību apziņa caurstrāvo Gunāra Astras personību. Viņa bruņinieciskās stājas un varonības gaismā jēdziens “cilvēktiesības” skan ar īstenu un jēgpilnu noskaņu. Tādēļ, ka Gunārs Astra par cilvēktiesību ievērošanu iestājās tāda totalitāra politiskā režīma apstākļos, kurš ārpolitikā centās radīt maldinošu iespaidu, ka cilvēktiesības ievēro, bet realitātē liedza saviem pavalstniekiem būtisku cilvēka pamattiesību īstenošanu. Gunārs Astra aizstāvēja cilvēkam dabiski piemītošās tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un taisnīgu, cieņpilnu attieksmi no politiskās varas puses. 21. gadsimtā arvien lielāku ietekmi ir ieguvusi tendence vārdā “cilvēktiesības” nosaukt vienkārši kādas cilvēka apzinātas vai izjustas vēlmes pēc kaut kāda labuma, kas viņam pienākas pēc paša ieskatiem. Gunāra Astras personības dzīves ceļa gaismā domāšana par cilvēktiesību būtību kļūst patiesāka un jēgpilnāka.

Atceroties Gunāru Astru, vienmēr ir jāatceras viņa sieva Herta Līvija Astra. Aizstāvēdama sava vīra tiesības, viņa 1986. gada septembrī vērsās pie ASV prezidenta Ronalda Reigana un PSRS “pārbūvētāja” Mihaila Gorbačova, rakstīdama: “Es ar visiem dvēseles spēkiem lūdzu Jūs palīdzēt, lai viņš [Gunārs Astra] nekavējoties tiktu atbrīvots un varētu atgriezties mājās – Latvijā.” ^[7] Līvijas Astras rakstītais ir aicinājums 21. gadsimta demokrātisko valstu vadītājiem nenodot cilvēka cieņas, tiesību un brīvības ideālus un iestāties par politieslodzīto atbrīvošanu. Bet tiem, kuri viņus ieslodzījuši, tā ir prasība atbrīvot savu cilvēcību un sirdsapziņu, ko ieslodzījusi varaskāre un bailes no brīvības.

 

1986. gada janvārī Gunārs Astra no izsūtījuma savai meitai Diānai rakstīja reliģiski filosofiskām pārdomām piesātinātu vēstuli. Tajā viņš apcer Dieva esamības jautājumus un objektīvu, absolūtu patiesību pastāvēšanu. Uz jautājumu, kādēļ cilvēkam ir jābūt godīgam, Gunāram Astram atbildi nesniedz cilvēka domāšanas “visviltīgākās būves”, kas visas “galu galā kaut kā sačākst”, bet gan godīguma jābūtības aksioma – “tādēļ, ka viņam ir jābūt tādam”. Savukārt krusts Gunāram Astram ir simbols, kurā vertikāle ir “cilvēka neizzūdošā tieksme uz augšu, uz pilnību”.[8] Savukārt horizontāle cilvēku saista pie zemiskā un tiecas aizšķērsot personības virzību augšup. No Gunāra Astras ticības, ka latviešu tauta pārcietīs okupācijas tumšo laiku, plūda viņa spēks stāvēt un elpot – turpināt krusta ceļu par Latvijas brīvību. To gāja arī viņa cīņubiedrs, politiski represētais un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Ģederts Melngailis, kurš devās mūžībā 2021. gada 4. oktobrī.

PSRS okupācijas vara Gunāram Astram un viņa cīņubiedriem varēja atņemt brīvību, bet viņu gara spēks un patiesības vārdi uzvarēja totalitārisma ļaunumu. Gunārs Astra nepiedzīvoja laiku, kad Daugavas krastmalu piepildīja Latvijas karogu jūra, un Mežaparka estrādē sveču gaismā skanēja Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs Debesīs”. Taču viņa patiesības vārdi sagatavoja Trešās atmodas sākšanos un Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Lielais Gunārs (kā viņu dēvē režisors Lauris Gundars savā grāmatā “Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A.” ) Latvijai, Eiropai un pasaulei ir cilvēka personības lieluma, patiesības spēka un varonības bruņinieks. Latvijas mērogā patriotisma apliecinātājs mīlestībā uz latviešu tautu, kultūru un valsti. Eiropai īstenas un patiesas demokrātijas aizstāvis. Plašajai pasaulei cilvēka personas neatņemamās vērtības, cieņas, tiesību un atbildības vēstnesis. Lai Gunāra Astras personība mūs iedvesmo tiekties uz augšu, uz pilnību personiskajā dzīvē, ģimenē, latviešu tautas un mūsu valsts dzīvē!  

 

Jurģis Klotiņš

Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos

Rīgā, 2021. gada 20. oktobrī

---

[1] Tieši  “Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieks” nevis vienkārši pārāk vispārīgais jēdziens “disidents”. (Sk. Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca: “disidents – cilvēks, kas neatzīst savas valsts politisko sistēmu un nepiekrīt valdošajai ideoloģijai. Disidenta uzskati atšķiras no lielākās iedzīvotāju daļas uzskatiem.”)

[2] Citāti, ja nav norādīts citādi, ir no Gunāra Astras “Pēdējā vārda” tiesā 1983. gada 15. decembrī un no  grāmatas: Šāberte, Baiba. Gunārs Astra. Sirdsapziņas cietumnieks. Rīga: "Jumava", 2018., 252.lpp.

[3] Šāberte, Baiba. Gunārs Astra. Sirdsapziņas cietumnieks. Rīga: “Jumava”, 2018, 248.lpp.

[4] Šāberte, 251. lpp.

[5] Gunāra Astras citētā ANO rezolūcija : https://legal.un.org/avl/ha/da/da.html un https://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/3314(XXIX)

[6] Šāberte, 249.

[7] Šāberte, 287.lpp.

[8] Šāberte, 283.lpp.

Pastāsti saviem draugiem: