Mani Dziesmu svētki. Piepildījums.

Sestdienas rīta "ģenerālmēģinājumā" bija daudz klausītāju. Jāceļ lielāka
estrāde un skatītāju placis.

Sestdienas rītā jau pirms lieliskajām mammas gatavotajām brokastīm saprotu, ka balss tomēr nedaudz aizsmakusi. Tikai mieru. Ir Faringo Spray no smiltsērkšķu eļļas. Balsij jādod atpūta. Tādēļ pirmajā sestdienas rīta mēģinājuma puslaikā nedziedu. Tā iznāk laiks satikties ar māsīcu Ilzi un viņas dēliņu Oliveru. Un ikvienam dziedātājam iesaku, kas to vēl nezina: Tev noteikti ir jāatrod kāds brīdis mēģinājumā, kad Tu noej no skatuves un aizej paklausīties kopkora diženo skanējumu no klausītāju puses. Tas iedvesmai un pacilājumam ļoti der. Otrajā puslaikā pēc vīru, sievu (jeb dāmu) koru un putēju orķestru daļas tomēr dodos dziedāt. Tiešām rūpīgi cenšos sajust balsi, dziedu klusināti, lai labāk izjustu balssaišu vibrācijas un nenoslogotu tās nepareizi. Šoreiz saules siltums ir īsti vietā. Mana uzmanība un iejūtība pret balsi, saules siltums, smiltsērkšķis un Palīdzība no Augšienes dara savu. Paliek labāk. 

Izdevās satikt Daiki Horiguči no Japānas kora "Gaisma"

Pēc pusdienām tūliņ veltu laiku, lai satiktos ar manu paziņu latviešu valodas lielisku zinātāju, japāni, Dziesmu svētku dalībnieka Japānas kora „Gaisma” dziedātāju Daiki Horiguči. Ir tiešām vārdos grūti izsakāmi aizkustinoši, ka cilvēkiem Japānā ir tāda interese par mūsu kultūru un dziesmām, ka viņi ir tās iemācījušies un kopā ar mums dziedās Noslēguma koncertā.

Sākas sestdienas vakara ģenerālmēģinājums...

Pusdienās ar Māri un Alisi Dekantiem pārrunājam, kas palīdz, kad balss liekas aizsmakusi, vai pat taisās pazust. Alise iesaka homeopātiskās tabletītes „Boiron”. Deva – pa 2 gab. 2 x dienā. Es pirms tam esmu paviesojies pie pavisam jaukajām medmāsām medpunktā diriģenta kreisās rokas pusē (pa kreisi no estrādes, ja esi skatītājs; pa labi, - ja esi dziedātājs), un viņas man iedevušas kādu ķīmisku tabletīti. Tā ir diezgan stipra un, liekas, ir jēga. Tomēr ķīmija paliek ķīmija. Un izrādās, ka viena no medmāsām ir bijusi mūsu kora draudzes rīkotajās vasaras nometnēs. Skaisti.

un estrādē stalti plīvo Latvijas karogi.

Vakarā ir noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums. Arī mana mamma un tētis ir atnākuši klausīties. Šie Dziesmu svētki mūsu ģimenei ir unikāli. Šogad mēs visi trīs – mana māsa, brālis un es – dziedam kopkorī. 2008. gadā brālis vēl nedziedāja. Brālis Kārlis Klotiņš pie tam vēl arī spēlē čellu „Sinfonietta Rīga” stīgu kvartetā Raimonda Tigula un Noras Ikstenas dziesmā „Dod, Dieviņi”. Ir skaisti koncerta sākumā no estrādes vidus raudzīties uz klausītāju piepildīto skatītāju laukumu. Daži vēl steidz ieņemt vietas. Skaisti un cēli plīvo Latvijas karogi estrādes torņu mastos. Vislielākais prieks par klausītājiem, kas nestaigā apkārt dziesmu laikā un ir atnākuši, lai uzmanīgi klausītos. Ģenerālmēģinājums noslēdzas un ir laiks kopīgam ģimenes foto.

Mana ģimene un mūsu topošie radi.

Svētdienas rītā dziedājām mūsu Rīgas ev. lut. Jēzus baznīcā.
Tautas tērpi un baznīca tik labi sader kopā!

Svētdienas rīts uzaust skaists un saulains. Ne miņas no domām, ka ir taču pienākusi Dziesmu svētku noslēguma diena. Ar kori tiekamies dievkalpojumā un manas Mūzikas akadēmijas kursabiedres Ilzes Fominas klavieru solo pavadījumā nodziedam savai draudzei Ērika Ešenvalda un Anitas Kārkliņas „Dvēseles dziesmu” un Zigmara Liepiņa „Svētī debesīs šo zemi”. Man ir tas gods abās dziesmās dziedāt solista posmus. Visiem redzamā vietā ir nolikts arī mūsu tikko pabeigtais kora karogs. Tas ir vienkāršs un lakonisks, taču bagāts simbolikā. Karogā ir kora nosaukums un Rīgas Jēzus luterāņu draudzes vēsturiskā zīmoga attēls. Tas ir draudzes simbols arī šodien. Dziesmas izskan ļoti emocionāli saviļņoti. Ir prieks mūsu draudzei un mums kā dziedātājiem. Diriģentei Austrai Ošleja tiek sveikta ar īpaši gatavotu vainagu. Mūsu koris Dziesmu svētkos piedalījās pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē. Gatavošanās prasīja krietni daudz darba un rūpības. Svētku diena mums bija 19. maijs, kad vakarā uzzinājām Ziemeļblāzmas pilī notikušās koru skates rezultātus. Žūrija mūs novērtēja ļoti atzinīgi un piešķīra 1. pakāpes diplomu. Jā, es patiesi esmu ļoti priecīgs, ka mana ideja ir īstenojusies.

"Nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos..." Kora karogs ceļā uz gājienu.

Pie Doma baznīcas bija laiks kopīgam foto.

Diena skaisti iesākusies rit uz priekšu. Pēc dievkalpojuma drīz dodamies uz Latvijas Universitātes ēstuvi pusdienās un pēc tam jau uz Doma baznīcu, kur mums paredzēta vieta gājienā. Karogu nesam cauri Operas skvēram. Garām gar Brīvības pieminekli jau plūst nebeidzama saposušos, priecīgu un gaviļu pilnu cilvēku upe. Jā, gājiens ir viens no visskaistākajiem Dziesmu svētku notikumiem. Kur vēl pasaulē var sastapt tik daudz tautas tērpos saposušos, staltu, priecīgu cilvēku, kurus vieno viens mērķis un misija? Pie Doma baznīcas vēl izmēģinām gājienā dziedamās dziesmas un fotografējamies. Mūsu kora dāmas ir īpaši saposušās. Ļoti ilgi ir jāgaida, kad pienāk mūsu starta brīdis. Taču ar to sākas ļoti skaists piedzīvojums. Ir tiešām tik pacilājoši dziedot iet pa Rīgas ielām, no kurām pazudusi ikdienas auto straume. Ir prieks gājiena skatītāju rindās ieraudzīt pazīstamos cilvēkus, kas sveic dziedātājus. Arī daudz nepazīstamu cilvēku sveic mūsu kori. Brīvības ielā daudzi ir atvēruši logus un māj no augšas. Kāds pat bīstami apsēdies uz palodzes. Gājienā cenšamies ieturēt ierindu, kādā mums palīdzējusi sastāties diriģente. Un tā ir laba un pareiza ideja, ka arī kora dziedātājiem jāiet taisnās, skaistās rindās. Mēs vīri ejam pēdējā rindā un esam dziesmu sācēji un uzturētāji. Tā ejot, liekas, ka gājienu varētu turpināt līdz pašam Mežaparkam, vai vismaz līdz Brasas stacijai. Taču tad dziedātāji būtu pārāk noguruši. Dailes teātris šogad ir galapunkts.

Mūsu gājiens cauri Rīgai sākas.

Un tā, pat liekas, nemanot ir atlikusi tikai stunda līdz Dziesmu svētku noslēguma koncerta sākumam. Ļaudis jau piepilda skatītāju vietas. Pamazām spēkā pieņemas īpašā svinīgā noskaņa. Drīz vien arī dziedātāji piepilda estrādes rindas. Dievs dāvā patiešām labu laiku koncertam. Pūtēju orķestris arī ir ieņēmis vietu. Un tad viss sākas. Mārtiņš Ozoliņš vada „Dziesmai šodien liela diena”, prezidenta uzruna, Roberta Zuikas diriģētā „Dievs, svētī Latviju”. Man šķiet, ka šie kadri ieņems Dziesmu svētku vēsturē vietu līdzās tiem, kur Haralds Mednis 1985. gadā diriģē „Gaismas pili”. Ļoti spēcīgi izskan Māra Sirmā vadītā „Lūgšana”. Un tiešām liekas, ka mūsu dienās šie Knuta Skujenieka vārdi atbalsojas mūsu sirdīs. Lai Latvija, mūsu tauta, mūsu patība paliek mūsu sirdīs, kamēr vien mēs esam, lai kas arī notiktu. Nav taču noslēpums, kādas ir Latvijas demogrāfiskās tendences, tas, ka latviešu tautai draud izzušana šajā gadsimtā. Gido Kokars ar solistu Mārtiņu Klišānu ir izdomājis interesantu „triku” ar „Svētī debesīs šo zemi”. Pirmkārt, dziesma ir paplašināta. Bet tas jau nebūtu nekas... Pēc sirsnīgajiem klausītāju aplausiem bez pieteikuma, kā pārsteigums puse dziesmas tiek atkārtota vēlreiz. Man šī ideja ļoti patīk, - lai skan vēl vismaz 10 un vairāk vārdu: „Dievs, svētī Latviju!” Un koncerta pirmais jaukto koru dziedātais cēliens noslēdzas ar Jāņa Mediņa „Tev mūžam dzīvot, Latvija” Jāņa Erenštreita vadībā. Prieks, ka šī pacilājošā, apņēmības pilnā un dzimtenes mīlestību augsti teicošā dziesma ir Svētku repertuārā. Pēc šīs dziesmas mēs ejam atpūsties. Viens kritisks jautājums gan jāpiebilst. Vai tiešām „apskaņoto pātagu” priekšnesums ir labākais fons koristu uziešanai estrādē koncerta sākumā? Pūtēju orķestra mūzika vai kokļu mūzika vairāk iederētos.

Lielais kopkoris dodas pie klausītājiem.

Tas bija ilgi, bet noteikti ļoti skaisti, kā mēs no estrādes pa ejām garām klausītājiem devāmies uz visa lielā „plača” aizmuguri. Kā tas var nebūt skaisti, ja Tev klausītājam dodas garām smaidoši dziedātāji turpat visas Latvijas novadu tautas tērpos? Tev it kā saka: „Skaties, skaties, cik skaistā tautā Tu esi piedzimis un dzīvo!”

Sasēžamies zālē un ēdam Dziesmu svētku gardumus, kas mums līdzi iedoti no pusdienām dzeltenos maisiņos. Maizīte, bulciņa, ābolītis, batoniņš, dzērieniņš. Tiek spēlētas arī spēles. Citi tikmēr ir pārāk saguruši un atgūst spēkus. Pirms 3. koncerta cēliena īsti laikā ir kafija.

Kora saviesīgā dzīve koncerta brīvajā daļā.

Esam atpakaļ estrādē un mūsu balsis vienojas dziesmā „Dod, dieviņi”. Vēl viena lūgšana Dziesmu svētkos. Latvju dainu iedvesmota latvieša sirds lūgšana. Māris Sirmais tai piešķir lielu garīgu pacilājumu. Un vispirms dziedātāji, tad klausītāji to prasa atkārtot.

Tad sākas koncerta „līgo” daļa. Manuprāt, līgo daļa repertuārā ir izaugusi tomēr pārāk gara. Melngaiļa „Jāņu vakars”, Artūra Maskata „Jāņu dziesma” izskan ļoti krāšņi. Jaundarbs „Jāņu nakts mistērija” (dziedātāju žargonā saukta arī par histēriju) gan nespēj abām dziesmām līdzi turēt. Man liekas, ka lielāku garīgu sakustinājumu spēj radīt salīdzinoši vienkāršākas tautas dziesmu apdares, kā Ārija Šķepasta „Līgo” un Riharda Skultes „Līgo saule vakarā”. Šajā koncerta posmā kopkori diriģē vairāki virsdiriģenti debitanti. Jevgēņis Ustinskovs no Daugavpils. Prieks, ka Daugavpilij ir savs Dziesmu svētku virsdiriģents. Viņa ieguldījums latvisko tradīciju uzturēšanā tur ir nenovērtējams. Ceru, ka arvien vairāk daugavpiliešu to novērtēs. Gints Ceplenieks ļoti labi māk ar kori sarunāties, paskaidrot, ko darīt savādāk un tas arī iet roku rokā ar viņa žestu. Ārijs Šķepasts kopkori spēj iedvesmot noticēt, ka tādā lielā korī arī var dziedāt dvēseliski, mīļi un smalkjūtīgi. Tas patiesi ir iespējams, tikai dziedātājiem to bieži jāatgādina. Un Ārijam tas izdodas. Kaspars Ādamsons savukārt atraisa ritmisko precizitāti.

Un tad ir pienācis koncerta noslēgums. „Saule, pērkons, Daugava” izskan divas reizes Romāna Vanaga vadībā. „Gaismas pils” no Imanta Kokara ir nonākusi Sigvarda Kļavas rokās. Diemžēl to neatkārto. Taču tik ļoti būtu iederējies par godu Jāzepa Vītola 150 gadu dzimšanas dienas atcerei „Gaismas pili” dziedāt otrreiz. „Dvēseles dziesma” manā uztverē arī ir lūgšana, slavas dziesma Latvijai un Dievam, kas to mums ir dāvājis. Skaisti, ka ar šo dziesmu noslēdzas koncerta programmas daļa. Par dvēseles dziesmas solistiem. Paldies viņiem, izdevās skaisti. Taču, lai ko arī teiktu, es saku, ka tenora solo ir jādzied dziedātājam Jānim Kurševam. Viņš šo dziesmu sāka dziedāt, kad, ja nemaldos, Ēriks Ešenvalds to sarakstīja kora „Juventus” jubilejas koncertam. Jānis Kurševs manā skatījumā dziesmas skaistumu spēj atklāt vispilnīgāk.

Pēc tās sākas sadziedāšanās un balle līdz pat rītam. Kaut kur bija pazudušas tautasdziesmas. Vismaz laikā līdz apmēram pus četriem, kad devos ar draugiem mājup neviena netika nodziedāta. Bija tikai estrādes un populārās dziesmas. Nē, nepārprotiet, man daudzas no tām ļoti patīk. Bet tautasdziesmām arī bija jāskan. Tas paliek izaugsmei nākošajiem Svētkiem.

Tramvajā uz centru arī izvērtās kārtīga sadziedāšanās. Es biju viens no dziesmu sācējiem. Mans uzstādījums bija dziedāt tautasdziesmas par uzticīgu mīlestību un labiem tikumiem. Šo līniju izdevās kopumā uzturēt. Jāteic gan, ka ar to kontrastēja divu kungu sāktās dziesmas, kas pārsvarā grozijās ap iedzeršanu un tādu „ķep ļep” dzīvesveidu. Taču viņi bija priecīgi par manu izvēli. Mans uzskats tāds. Vispār vairāk jādzied tautasdziesmas, kas stāsta par nopietnu mīlestību un visiem labajiem tikumiem. Lietosim savu tautas mantojumu, lai tautu celtu.

Kas vēl Noslēguma koncertā bija tāds teicams? Man ļoti patika Olgas Dreģes uzruna, kad viņa citēja Dziesmu svētku viena no pamatlicējiem Jura Neikena atmiņas par pirmajiem novadu Dziesmu svētkiem Dikļos. Tas bija pacilājoši. Bija ļoti liels prieks klausīties, kā cilvēki runāja tik skaistajās latviešu valodas izloksnēs. Un vīrs no Gaujienas bija saģērbies kā Jāzeps Vītols!

Dziesmu svētki ir noslēgušies. Pārdomāsim šos un gatavosimies nākošajiem. Novēlu valdībai piešķirt un nekad vairs neatņemt Dziesmu svētku likumā paredzēto dotāciju, lai tradīcija var pastāvēt. Uzņēmumiem novēlu labprāt būt Dziesmu svētku tradīcijas atbalstītājiem. Dziesmu svētku rīkotājiem, lai palīdz diriģentu padomi, izdodas saklausīt iniciatīvas "no tautas" un iedvesmot citus atbalstīt Dziesmu svētkus. Diriģentiem novēlu daudz stiprinošu un iedvesmojošu dziedātāju, radu, draugu, kolēģu un labas gribas cilvēku ap jums. Dziedātājiem pievienojos Ērika Ešenvalda novēlējumam, kas izskanēja Noslēguma koncerta tiešraidē: „Turpiniet iet uz mēģinājumiem.” Un tiem, kas vēl nedzied koros es novēlu: „Ejiet dziedāt!”

Apšuciema vasarnīcā

2013. gada 1. augustā

Pastāsti saviem draugiem: