Demokrātijas amatu apgūstot

Robērs Šūmans Francijas parlamentā, kristīgās demokrātijas laikabiedri Latvijas Republikas Satversmes sapulcē, un kā viņu Parīzē un Rīgā sāktā diskusija par ticības mācību skolās rosina domāt par patiesu un demokrātisku demokrātiju šodien.

“Mēs esam iesācēji, puikas, salīdzinot ar politikā rūdītājiem. Taču tas ir amats, kas jāapgūst tāpat kā jebkurš cits.” Tā pārdomās par jaunajiem pienākumiem deputāta darba kalpojumā Francijas parlamentā savam brālēnam Albēram Dirēnam rakstīja vienotās Eiropas “tēvs” Robērs Šūmans 1919. gada decembrī.[1] 

Pēc nepilna pusgada Rīgā – 1920. gadu Eiropas “mazajā Parīzē” – Šūmana pieminēto “amatu” – demokrātisku politikas darbu kopējam tautas labumam – sāka 150 Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputāti.

Pēc 2. pasaules kara Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans kopā ar Žanu Monē sagatavotajā 1950. gada 9. maija deklarācijā aicināja brīvās Eiropas valstis uz jaunu solidaritāti, kas kļuva par aizsākumu mūsdienu Eiropas Savienībai. Kā pirmie tam atsaucās kristīgās demokrātijas domubiedri Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Konrāds Adenauers un Itālijas Republikas ministru prezidents Alčide de Gasperi. Gan Francijas parlamentā centienos “saglabāt Lotringas dvēseli”[2], gan vienotas Eiropas redzējumā Šūmana darbību iedvesmoja kristīgās demokrātijas ideāli.

Latvijas Republikas Satversmes sapulcē kristīgās demokrātijas politisko domu pārstāvēja Latgales Kristīgo zemnieku savienība (LKZS, deputāti Francis Trasuns, Staņislavs Ozoliņš, Odums Turkopuls, Antons Velkme) un Kristīgā nacionālā savienība (KNS, deputāti Kārlis Irbe, Gustavs Reinhards, Jānis Purgals)[3]. Kristīgās demokrātijas idejām simpatizēja arī vairāki Zemnieku savienības (ZS), Vācu demokrātiskās partijas un Krievu nacionālās demokrātu partijas deputāti.[4]

Robērs Šūmans Francijas parlamentā daudz pūļu veltīja, lai nosargātu Lotringas ģimeņu tiesības bērniem skolās apgūt ticības mācību. Elzasā un Lotringā skolu sistēma bija veidota, pamatojoties uz pašas Francijas 1850. gada ministra Alfrēda de Falū likuma, kas labvēlīgi atbalstīja iespēju skolās mācīt ticības mācību. Neraugoties uz simts tūkstošu Lotringas iedzīvotāju parakstītu petīciju ar aicinājumu respektēt viņu novadā ierasto kārtību, Francijas parlamenta politiski kreisie deputāti nemitīgi uzbruka Lotringas skolu sistēmai. Deputāts Šūmans ar viņam raksturīgo pieklājīgo runas veidu nemitējās aizstāvēt sava novada cilvēku demokrātiskās tiesības un skaidrot, ka no ticības mācības ir atbrīvoti tie bērni, kuri vecāki tā vēlas.[5]

Arī Latvijas Republikas Satversmes sapulcē noritēja spraigas debates par to, kā jaunajā Latvijas valstī interpretēt baznīcas un valsts šķirtību, vai Satversmi iesākt ar pateicību Dievam par izcīnīto brīvību, un vai skolās mācīt ticības mācību. (Bija arī iesniegts priekšlikums aizliegt Jezuītu ordeņa darbību Latvijā)[6].

Ņemot vērā to, ka Latvijā – Vidzemē, Kurzemē, Latgalē – bērniem kopš pirmo skolu dibināšanas bija bijusi iespēja apgūt ticības mācību, un kristīgā doma ir būtiski veidojusi Latvijas identitāti un kultūru, deputāts Kārlis Irbe (KNS) ierosināja Satversmē ierakstīt, ka Latvijas skolās māca ticības mācību: “Būtu no svara, ka jau mūsu valsts iekārtā, valsts Satversmē, ievestu pantu par ticības mācības pasniegšanu, ka tas ir skolās mācāms kā kārtējs mācības priekšmets priekš tiem, kas to vēlas.”[7] Atbalstu priekšlikumam izteica Francis Trasuns (LKZS), atgādinādams par kristīgās ticības nozīmi Eiropas kultūras attīstībā.[8] Savukārt Hermanis Salnis (ZS), atbildēdams uz sociāldemokrāta Kārļa Dēķena kritiku, pauda viedokli, ka Latvijas pilsoņiem, kuri sevi atzīst par kristīgiem “ir tiesība prasīt, lai viņu bērnus audzinātu kristīgā garā, lai skolās ir ticības mācība,” un tam ir jābūt izvēles priekšmetam mācību programmā.

Interesanti, ka ticības mācības apguvē skolās Latvijā līdz 1934. gadam īstenoja līdzīgu pieeju kā Šūmana dzimtajā Lotringā. Pirmais pagaidu Latvijas Izglītības likums, ko pieņēma 1919. gada 8. decembrī, noteica, ka reliģiski—ētisks mācību priekšmets pamatskolās un vidusskolās uzskatāms par obligātu. Taču pēc vecāku pieprasījuma skolēnu no ticības mācības priekšmeta apguves atbrīvoja.[9] 1934. gada 12. jūnijā spēkā stājās jauns likums “Par tautas izglītību”, kas atzina reliģijas mācību par obligātu pamatskolās un vidusskolās. Skolēniem, kas nepiederēja ne pie vienas konfesijas, nodrošināja ar konfesijām nesaistītas ētikas stundas.[10]

Gan Robērs Šūmanis Francijas parlamentā, gan kristīgi demokrātiskie deputāti Latvijas Republikas Satversmes sapulcē un Saeimas sasaukumos strādāja pie nozīmīgiem valsts iekārtas, sociālās un veselības jomas, izglītības un tautsaimniecības jautājumiem. Diskusija par ticības mācību skolās pirms 100 gadiem atsākās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un vēl nesen “Skola2030” satura kontekstā. Neraugoties uz to, ka ētikas un kristīgās mācības izvēles priekšmetiem Latvijas skolās bija radītas un aprobētas labas pedagoģiskās iestrādes, sagatavoti skolotāji un kristīgo konfesiju vadītāji vairākkārt aicināja turpināt iesākto, ētiku un kristīgo mācību atstāja tikai kā fakultatīvus mācību priekšmetus ārpus pamatprogrammas.

Taču šis kristīgās demokrātijas jautājums, kas bija vienojošs Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputātiem un Robēram Šūmanam Francijas parlamentā, ir jāuzlūko kā tāds temats, kas aicina un pat iesaista ļoti vajadzīgās pārdomās par demokrātiskā procesa izaicinājumiem.

-  Kā izturēties ar cieņu pret dažādiem viedokļiem demokrātiskā lēmumu pieņemšanas procesā?

-  Kā atšķirīgiem un pretējiem politiskās un sabiedriskās vērtību domas strāvojumiem demokrātijā pastāvēt līdzās, aizstāvot un skaidrojot savu uzskatu nozīmību, bet vienlaikus kopīgi uzņemoties atbildību, lai sabiedrība nezaudē pilsonisku vienotību kopīgā atbildībā par savu valsti?

- Kā to īstenot izglītībā? Kā skolu programmās cienīt ģimenēm nozīmīgās vērtības, piemēram, piederību noteiktai reliģijai?

Lai Demokrātijas nedēļa sekmē to, ka Latvijas Republikas Satversme un tās ievadā skaidri pateiktais Latvijas valsts mērķis, valsts dibināšana, pretestība okupāciju varām, valsts atjaunošana, identitātes tvērums, vērtības un piederība Eiropai iesakņojas kā katra līmeņa demokrātisko diskusiju patiesuma un demokrātiskuma izvērtes mēraukla. Lai katrs latvietis, Latvijai piederīgais savā aicinājumā un darbā saskata iespēju stiprināt latviešu nācijas valstsgribu un palīdz piepildīties Satversmes ievadā ierakstītajiem Latvijas valsts himnas vārdiem: “Dievs, svētī Latviju!”

Jurģis Klotiņš

Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos

Rīgā, 2020. gada 7. maijā

---

[1] Ležēns, Renē. “Robērs Šūmanis, Eiropas tēvs (1886 – 1963) Politika kā svētuma ceļš”. KALA Raksti, 2017, 83. lpp.

[2] Turpat, 85. lpp.

[3] Šilde, Ādolfs, 1907.-1990. (1976), Latvijas vēsture, 1914-1940. Skatīts LNB periodikas digitālajā kolekcijā 5.05.2020.

[4]Tiešsaistes diskusija par kristīgās demokrātijas partijām Latvijas Republikas Satversmes sapulcē https://www.facebook.com/arvids.dravnieks/videos/3041758595846984/UzpfSTE1MDc5NjA1NjU6MTAyMTY2Mjk4NjM4MDgxOTM/

[5] Ležēns, Renē. 86. lpp.

[6] Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922) : Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Tiesu Namu aģentūra. 2006. 713.lpp

[7] Turpat. 925. lpp.

[8] Turpat. 926.lpp.

[9] Remese, Solveiga Linda. “RELIĢIJAS PEDAGOĢIJAS TEORIJU ATTĪSTĪBA”, promocijas darbs Latvijas Universitātē. 2002, 121.lpp. (skatīts 7.05.2020. https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31386/Remese_SS_Religijas_pedagogijas_teoriju_2002.pdf?sequence=1&isAllowed=y )

[10] Balode, Sintija. “Kas mums vajadzīgs: ticības mācība vai reliģijas mācība?”. Viedoklis portālā “Latvijas Vēstnesis". 03.11.1998., Nr. 326/330 (skatīts 7.05.2020. https://www.vestnesis.lv/ta/id/50529)

Kad Lieldienas skar ārkārtas stāvokli: par vērtībām, solidaritāti, maziem un lieliem lēmumiem

Lieldienās apritēs mēnesis kopš ārkārtas stāvokļa sākuma. Piemērots brīdis, lai pārdomātu, ko šis laiks palīdz ieraudzīt skaidrāk, tiešāk un patiesāk. Cienījamā lasītāja pārdomām šajā rakstā sniedzu manu personīgo skatījumu uz prioritātēm, izvēlēm un lēmumiem cilvēka ikdienā un valstiskā perspektīvā.

  

Pirms gada nedēļā pirms Lieldienām aizdegās Parīzes Dievmātes katedrāle. Nākamajā rītā, kad ugunsdzēsēji vēl apslāpēja pēdējos uguns perēkļus, un viņi kā brīnumu ieraudzīja uguns un gruvešu neskarto, rīta gaismā mirdzošo altāra krustu, Francijas prezidents pauda apņēmību Katedrāli atjaunot, un sāka jau pienākt pirmie lielo ziedojumu solījumi.

Foto: Ilmārs Znotiņš

Latvija, Eiropa un pasaule atgūsies pēc covid-19 vīrusa, kurš paņēmis tik daudzu cilvēku dzīvības, izjaucis neskaitāmus plānus un turpina postīt valstu tautsaimniecības. Plānus varēs atsākt un tautsaimniecības atjaunot. Līdzīgi kā tiks atjaunota Parīzes Dievmātes katedrāle – akmeni pa akmenim, ar zināšanām un izpratni par kopējo dievišķās iedvesmas skarto arhitektūru.

Bet kas notiks cilvēku iekšējā dzīvē? Kad cilvēks dzīvē iet cauri grūtībām un pārbaudījumiem, ir svētīgi, ja viņš domā vai pat lūdz Dievu, lai pieredzētais, nevis atstāj tukšumu un izmisumu, bet gan nes augļus, kuri garīgi bagātina, dara stiprāku un cildenāku. Varbūt tās ir garīgās domas, ko katrs var veltīt sev, saviem tuvākajiem un Latvijai? Lai šis laiks nepaliek bez augļiem! Cik ilgs būs “ceļš cauri tuksnesim”, paredzēt nevar. Taču doties cauri grūtībām ar apziņu, ka tās var darīt mūs stiprākus, noteikti ir pa spēkam, lai arī tādas attieksmes izvēle cilvēkam nav viegla un pašsaprotama. 

Vērtīgākās no vērtībām

Ārkārtas laiks īpaši dziļi un skaidri  izgaismo to vērtību nozīmi, kuras ir cilvēka, tautas un valsts laimīgas dzīves pamatā – mīlestība ģimenē, personības pilnveide izglītībā, veselības un dzīvības vērtība. Ir cilvēki – šo vērtību apliecinātāji - , uz kuriem raugos ar īpašu apbrīnu, godbijību un pateicību.

Tās ir Latvijas ģimeņu mammas un tēti (arī vecmāmiņas un vectētiņi!), kuri daudzās ģimenēs, mājās būdami, vienlaikus dara attālinātu darbu, palīdz bērniem mācībās un dara visu ierasto mājas soli! Tie ir pedagogi, kuri īsā laikā ir neskaitāmas stundas veltījuši, lai būtu līdzās skolēniem attālinātajās mācībās. Tie ir Latvijas mediķi un veselības aprūpes speciālisti, kuri pašaizliedzīgi kalpo savai tautai par spīti tam, ka 2019. gads noslēdzās ar pieviltām cerībām uz to, ka jauni ideālu pilnie Latvijas ārsti un visgrūtāk strādājošie mediķi varēs saņemt cienīgu atalgojumu. Tie ir sociālie darbinieki, kuru kalpojums vēl pārāk maz ir pamanīts un novērtēts šajā ārkārtas laikā. Kā mūziķim man šķiet, ka ir vārdos to grūti tvert, un šīs pateicības lielumam drīzāk var pietuvoties Imanta Kalniņa mūzikas un Knuta Skujenieka dzejas “Lūgšana” 2013. gada latviešu Dziesmu svētku kopkora balsī.

Dziesma arī liek domāt par to, ka tauta, kas vitāli veido savu valsti, nav šķirama no nepieciešamības domāt un saņemt kultūras un garīgo vērtību atbalstu. Paldies tiem ļaudīm, kuri turpina darbu medijos, kultūras radošajās organizācijās[1] un palīdz cilvēkiem ar emocionālo un garīgo atbalstu kā psihologi, psihoterapeiti un garīdznieki.

Krīzes solidaritāte un civilās aizsardzības sistēmas pilnveide

Krīze jo skaudri parāda to, cik svarīgi ir solidāri maksāt nodokļus. Taču vienlaikus krīzes situācijā ir nepieciešami ārkārtas risinājumi, kuri nodrošina iztikas minimumu arī tiem, kuri darba devēja vai citu vainu dēļ nevar saņemt dīkstāves atbalstu. Tādos gadījumos varētu izmaksāt pabalstu, kur pusi sedz deklarētās dzīvesvietas pašvaldība, pusi – no valsts budžeta.

Dīkstāves pabalsta aprēķinā jāņem vērā tas, vai ģimenē ir bērni. Uzlabojot pabalsta aprēķina veidu vai nosakot papildus pabalstu par apgādājamo, var panākt, ka ienākumu kritums ģimenēs ar bērniem nav lielāks kā atsevišķi dzīvojošām personām bez bērniem. 

Valsts un pašvaldību sadarbība, vadot valsts mēroga ārkārtas stāvokli, būtu jāvērtē pēc tā, vai Latvijas galvaspilsētas speciālisti ir uzaicināti piedalīties jau pirmajās sapulcēs. Mēdz teikt, ka Rīga ir puse no Latvijas. Sociālā darba jomā – pavisam noteikti. Sešus gadus strādājis Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejā pārliecinājos, ka Rīgā labklājības un sociālās drošības nozari vada ļoti profesionāla un laikmetīgi domājoša speciālistu komanda. Ministriju darba grupu līmenī pieņemtie lēmumi, iesaistot vai neiesaistot pašvaldību pārstāvjus, cilvēka ikdienu sasniedz tieši pašvaldībā. Viens no Rīgas secinājumiem ir tas, ka vistuvākajā laikā Latvijā atbildīgajām ministrijām kopā ar pašvaldībām ir jāvienojas par valsts civilās aizsardzības stratēģiju, lai ārkārtas situācijās nākotnē bez kavēšanās un koordinēti rīkotos, lai būtu pieejamas nepieciešamā aprīkojuma “operacionālās rezerves” un katram būtu skaidrs savs uzdevums. Jāparedz, kuri uzņēmumi Latvijā ārkārtas stāvokļa laikā var operatīvi sākt ražot nepieciešamo papildus aprīkojumu un līdzekļus. Ne tikai mediķi, bet arī pašvaldību sociālie darbinieki ir ļoti operatīvi, neliekot gaidīt vairākas dienas, jānodrošina ar individuālās aizsardzības līdzekļiem. Kā citādi vīrusa pandēmijas laikā viņi var turpināt sniegt atbalstu sociālās palīdzības klientiem?

Ārkārtas stāvokļa noteikumu komunikācijā ar jauniešiem atbildīgo iestāžu sabiedrisko attiecību speciālisti daudz vairāk var iesaistīt jauniešu vidū iecienītos video blogerus jeb jūtūberus, kā arī populāras personības no mūzikas un sporta nozarēm. (Viedokļa autoru pirms dažām dienām ļoti uzrunāja video blogeres ar pseidonīmu “Alishuks M” uzruna “Mana Latvija” par Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturi, pilsonisko brīvību un demokrātijas vērtību.)

Skartās nozares: arī nevalstiskās un reliģiskās organizācijas

Arī Latvijas nevalstiskās organizācijas algo darbiniekus. Ir nevalstiskās organizācijas, kuru darbu un misiju līdz ārkārtas stāvoklim palīdzēja nodrošināt pašu ieņēmumi, piemēram, no reklāmas organizācijas mājas lapā. Tagad līdzīgi kā medijiem tie ir kritušies vai izsīkuši vispār un apdraudēta kļūst atalgojuma izmaksa darbiniekiem. Rīgā sociālo atbalstu bērniem un pieaugušajiem sniedz vairākas nevalstiskās organizācijas, kurām ir noslēgti līgumi ar Rīgas pašvaldību. Šobrīd sociālais darbs klātienē dienas centros ir apturēts un līdz ar to dīkstāve skar arī nevalstisko organizāciju sociālos darbiniekus.

Reliģiskās organizācijas ārkārtas stāvoklis ir skāris tādējādi, ka ir apdraudēta garīdznieku atalgojuma izmaksa. Dievkalpojumi baznīcās ir atcelti, un galvenais garīdznieku atalgojuma finanšu avots – dievkalpojuma ziedojumi jeb kolekte - vairs nav ievācams. Tieši dievkalpojums, pulcējoties klātienē, gadsimtiem ir bijis baznīcas kalpošanas centrā (Iztēlojieties, Latvijā kopš ticīgā līvu virsaiša Kaupo, svētceļnieka uz Romu laikiem un pat vēl agrāk, un arī totalitāristisko režīmu okupācijas.) Nesen tieslietu ministrs norādīja, ka kristīgās konfesijas ļoti labi sadarbojas ar valsti un skaidro, kādēļ un kā pulcēšanās ierobežojumus ievērot baznīcās. Kristīgās draudzes sniedz krīzes laikā cilvēkiem garīgu, emocionālu un psiholoģisku atbalstu, straumējot dievkalpojumus interneta vidē[2]. Valsts rīkotos solidāri, ja atbalstītu garīdznieku atalgojuma izmaksu ārkārtas stāvokļa laikā vai tikmēr, kamēr dievkalpojumu norise, pulcējoties baznīcā, ir liegta.

Attiecībā uz valsts atbalstu krīzē nevalstiskajām un reliģiskajām organizācijām vēl jāpiebilst, ka juridiskais formālisms ne vienmēr spēj tvert realitāti tās būtībā. It īpaši krīzēs ne.

Par katra cilvēka un valstiskiem lēmumiem tautsaimniecības atbalstam un uzplaukumam

Apsveicami ir tas, ka ārkārtas stāvokļa pirmajās nedēļās ir ļoti pieaudzis pasūtījumu apjoms tiešsaistes veikalos, kuri piedāvā iegādāties Latvijas lauku saimnieku audzētus un ražotus produktus (piemēram, iniciatīva “Novada garša”). Katra cilvēka ikdienas lēmums, sadarbības domāšana un solidaritātes apziņa ar Latvijas laukiem var palīdzēt Latvijas zemniekiem pārvarēt ārkārtas stāvokļa laiku un mazināt produkcijas noieta kritumu.

Pirms raksta izskaņas Lieldienu noskaņā vēl tikai dažas vispārīgas nostādnes, kuras nopietni apsvērt, domājot par valstiskiem lēmumiem un izvēlēm, kuri ļautu Latvijas tautsaimniecībai atkal zaļot un nest augļus kopējam labumam.

•   Jāizveido Latvijas tautsaimniecības izaugsmes domnīca, kura pulcētu zinošus un valstiski domājošu speciālistus no valsts institūcijām un dažādām tautsaimniecības nozarēm. Tās uzdevums būtu analizēt Eiropas un pasaules ekonomikas notikumu scenārijus pēc covid-19 krīzes un modelēt Latvijas stratēģiju.[3] Valsts prezidents varētu būt domnīcas patrons.
•     Sabiedriski un politiski var vienoties, ka jebkurš lēmums jāvērtē pēc tā, kā tas ietekmēs Latvijas valstspiederīgo iespējas veidot savu labklājību Latvijā, nodrošināt sevi un ģimenes, nenonākt parādu slogā. (Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka notiek kaut kas līdzīgs, kā Latvijai atkopjoties no 2008./2009. gada recesijas, un sākas vēl viena masveida emigrācija uz turīgākajām Eiropas valstīm.)
•   Jāizstrādā valsts investīciju programma (Lietuvā tāda jau ir![4]), lai atbalstītu eksportējošos uzņēmumus; būvētu jaunus, energoefektīvus mājokļus un renovētu esošos; remontētu reģionālos un vietējās nozīmes ceļus; celtu Rīgas un aglomerācijas reģiona konkurētspēju Baltijas jūras mērogā un veiktu citas Latvijas izaugsmei nepieciešamas investīcijas. 

Pavisam tuvu ir Lieldienas. Tādēļ noslēgumā no mana personīgā skatījuma uz ārkārtas stāvokļa laika vērtību un lēmumu prioritātēm atļaujiet man atgriezties pie Latvijas simtgades, pie arhibīskapa Jāņa Vanaga uzrunas Rīgas Domā 2018. gada 18. novembrī un citēt vārdus, kuri runā par Lieldienu notikumu un, man šķiet, dod iedrošinājumu iet cauri šim pārbaudījumu laikam. “Klasiskā eiropieša arhetips ir vīrs, kurš tika netaisnīgi pienaglots pie krusta.[..] Viņš augšāmcēlās,” arhibīskaps raksta un aicina izvēlēties sekot šim varonības arhetipam: “Kristīgās vērtības ir lietot Kristus pieeju dzīves izaicinājumiem. Kristus pieeja bija augšāmcelšanās un arī tevī ir potenciāls jebkuros apstākļos augšāmcelties. Atrodi to un atbrīvojies no bailēm! Latvijai vajag tavu atklājumu, ka tu esi stiprāks, ka tu esi stiprāka par saviem pārbaudījumiem un nelaimēm!”[5] Lai šī laika grūtības ved pie tādiem valstiskiem, pilsoniskiem un cilvēka iekšējās dzīves lēmumiem, kuri, laikam ejot, nobriedina svētīgus augļus. Lai tā notiek Latvijā, Eiropā un visā pasaulē.

Jurģis Klotiņš,

Valsts prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos,

2020. gada 4. aprīlī

---

[1] Piemēram, pirmais no ārkārtas laika tiešsaistes koncertiem: LNSO koncerts “Mālera piektā un RIX” LMT Straume tiešraidē http://straume.lmt.lv/lv/kultura/koncerti/malera-piekta-un-rix/1052152

[2] Dažas no facebook lapām, kur attālināti var piedalīties lielāko kristīgo konfesiju dievkalpojumos: Rīgas vecā Sv. Ģertrūdes draudze, Katolis.Tv, Rīgas Baptistu Vīlandes draudze, Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīca.

[3] Par scenārijiem: https://www.weforum.org/agenda/2020/03/economic-impact-covid-19/; https://tallbergfoundation.org/2020/03/27/civilization-interrupted/

[4] Par Lietuvas ekonomikas atjaunotnes plānu http://finmin.lrv.lt/en/news/eur-5-billion-for-public-health-and-the-national-economy

[5] http://atjaunotne.lv/articles/simtgades-runa

Tēva dienā. Ģimenes vērtība un cieņa ir Latvijas un Eiropas nākotne.

Godātie Tēvi, cienītās mātes un mīļotie bērni!

Šajā skaistajā svētdienā, Latvijas Tēvu dienā es nesu jums sirsnīgus sveicienus no Latvijas prezidenta un ģimenes tēva Egila Levita. 8. jūlijā, sākdams savu kalpojumu Latvijas tautai un mūsu valstij, prezidents uzsvēra, cik nozīmīga ir cilvēka piederība Latvijai un atbalsts ģimenēm.

Piederība sākas ģimenē. Tēva diena un mātes diena mums to atgādina. Mātes dienu mēs Latvijā svinam maijā, kad plaukst ziedi un saule kāpj arvien augstāk. Tēva diena ir laikā, kad ienākas pirmie rudens augļi. Ir labi, ja mātes mīlestības pavasarīgo ziedu maigumu ģimenē papildina tēva mīlestības nobriedušu rudens augļu smarža. Tā tēlaini varētu raksturot to brīnumaino vecāku mīlestības savienojumu, kas bērniem dāvā drošību pieaugt, māca patiesi mīlēt un topošajā vīrietī, nākamajā tēvā iesakņo bērna dzīvības un sievietes drošības sargātāja ideālus. 

Paldies godātie Latvijas ģimeņu tēvi par jūsu ikdienas varonību, kuru Jūs parādāt rūpēs par ģimeni, savos profesionālajos darbos un visvairāk par mīlestību, ko jūs veltāt savām sievām. Paldies jums, cienītās ģimenes - sievas un bērni - , ka mīlat un atbalstāt tētus. Tā jūs palīdzat viņiem būt stipriem kā kalniem ikdienas vētrās un būt drosmīgiem karavīriem cīņās, kuras jāizcīna ģimenes labā.  

No jūsu rūpēm par ģimeni, godātie tēvi, ir jāmācās arī Latvijas valstij un Eiropas Savienībai vairāk atbalstīt ģimenes dzīvi un labklājību. Latvijā tuvākajā laikā ir jārod iespēja paplašināt mājokļa iegādes atbalsta programmu ģimenēm ar bērniem, it īpaši daudzbērnu ģimenēm. Latvijas valsts darbiniekiem kopā ar kolēģiem no citām Eiropas Savienības valstīm ir jāpanāk Eiropas Savienības līmeņa demogrāfijas politikas atbalsta programma. Atbalstot ģimenes ar bērniem, piešķirot līdzfinansējumu ilgtermiņa investīcijām, piemēram, mājokļa iegādei vai celtniecībai ģimenēm, Eiropas Savienība var atgūt ticību savu pilsoņu acīs. Vienotās Eiropas pamatlicējs “Eiropas tēvs” Robērs Šūmans un viņa domubiedri vēlējās panākt mieru un solidaritāti brīvās Eiropas valstu vidū. Mūsdienu Eiropas līderiem ir jāturpina Eiropas tēvu vērtību vertikāle un Eiropas nākotnes centrā jāliek ģimene, tās cieņa un vērtība. Laimīga ģimene ir miera, solidaritātes un katras Eiropas tautas nākotnes pamats.

Ikviens no mums Latvijas tautas piederīgajiem var dot savu pienesumu, atbalstot laulātos, ģimeni - māti, tēvu un bērnus - viņu aicinājuma ikdienā. Rūpes par ģimeni un tās vērtība var kļūt par lielu Latvijas sabiedrību saliedējošu spēku, it īpaši, ja klāt ir tēvišķīga mīlestība un sirds dedzība. Lai mums kopīgi izdodas radīt Latvijā tādus apstākļus, ka tēvi var kļūt arvien stiprāki savā aicinājumā un ar savu klātbūtni arvien vairāk svētīt Latviju! Dievs, svētī Latviju.

Jurģis Klotiņš (krusttēvs)

2019.gada 8. septembrī

(Sakāmais lielos vilcienos tapa skaistā 6. septembra vakarā ap saulrieta laiku Sauriešu karjera ezera tā dēvētajā Pierīgā. SDG)

Aizlūgums par tēviem Rīgas vecās Sv. Ģertrūdes dievkalpojumā Tēva dienā 2019. gada 8. septembrī

Skaistākā no kompetencēm - piederība Latvijai

Vai esat sarunās ar tuviniekiem, draugiem, kolēģiem reizēm runājuši par jautājumiem: "Kāds ir mūsu valsts mērķis? Kam mēs šodien esam piederīgi? Kas spēj vienot latviešu tautu, Latvijas nāciju? Kā mums saglabāt savu patību un radoši attīstīt savu nacionālo identitāti?"

Latvieši vēsturiski sāka sevi apzināties par vienotu nāciju, pateicoties Brāļu draudzes kustībai, 19. gadsimta atmodai ar Dziesmu svētkiem un nacionāli demokrātiski domājošajiem sabiedriskajiem un valsts darbiniekiem, kā Miķelis Valters, Jānis Čakste, Francis Trasuns un viņu domubiedri.

Piederība savai ģimenei, dzimtai un plašākai kopienai - novadam, pilsētai, biedrībai, draudzei - visos laikos ir bijis pamats cilvēka izaugsmei un spējai būt piederīgam savai nācijai. Mūsu laikmetā līdzās šīm tradicionālajām piederības kopienām pie daudziem lielu nozīmi ir ieguvusi piederība dažādām kultūras, sporta, vides un brīvā laika pavadīšanas domubiedru grupām. Ir tik daudz iespēju un piederību, no kurām izvēlēties sev interesējošo.

Filozofijas zinātņu doktore un domātāja Maija Kūle grāmatā "Jābūtības vārdi” dalās pārdomās par to, cik svarīgi latviešiem ir "kultūru migrācijas laikmetā, kad globalizācijas ietekmē mazinās nacionālās vērtības, palikt uzticīgiem latviešu valodai (zināt, lietot, attīstīt), piederībai būt Latvijā, būt ar Latviju, tās tradīcijām, turpināt tās un modernizēt un neatteikties no valstsgribas.” Autore ir ļoti precīzi izteikusi to, kāda varētu būt radoša, atbildības pilna un iekļaujoša piederība Latvijai, kas spēj vienot latviešus un Latvijas valstspiederīgos - Latvijas nāciju. Tā ir radošās domās un darbos sakņota piederība tam patiesajam, labajam un  skaistajam, kas Latviju veido par dārgu pērli globalizētajā vienveidības un nepieredzētās daudzveidības laikmetā.

Kāda nozīme rūpēs par mūsu dārgo pērli Latviju būs Latvijas skolām un cienījamajiem pedagogiem? Nepārvērtējami liela! Vispirms katram izglītības politikas un satura veidotājam jāattiecas nopietni pret realitāti, ka nelielai nācijai, kā latviešiem ir katrā laikmetā jāvelta radošs un inovatīvs darbs, lai nācijas pašapziņa būtu dzīva un nacionālās piederības vērtības tiktu nodotas tālāk. Otrkārt izglītības saturam it īpaši Sociālajā un pilsonisko zinību jomā ir jābūt vienotam ar Latvijas valsts mērķiem un vērtībām. Visskaidrāk tās ir izteiktas Latvijas Republikas Satversmē: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu."

Treškārt, bet tas ir vissvarīgākais, valsts politikas veidotājiem un katram nācijas piederīgajam jāatbalsta un jālolo pedagogi viņu radošajā un izaicinājumiem piesātinātajā misijā. Pedagogs ir mākslinieks. Pedagoģija ir viscēlākais no mākslas veidiem, jo tās radošā darba mērķis ir Dieva radības kroņa - cilvēka - personības izaugsme un izcilība. Novēlu Latvijas izglītības politikas veidotājiem tiekties pēc augstiem cilvēka personības ideāliem jaunajā izglītības saturā un veidot to ciešā sasaistē ar vienojošajiem Latvijas mērķiem un nacionālajām vērtībām. Lai visu kopā saista skaistākā no kompetencēm - piederība Latvijai. Ar sirds dedzību, prāta gudrību un radošu mīlestību katram savā aicinājumā un vienam pret otru. Dievs, svētī Latviju!

Jurģis Klotiņš

Rīgā, 2019.gada 19. augustā

Par tukšām orķestra pultīm un valsts budžeta projektu

Vai atceraties Lielās Mūzikas balvas ceremoniju Latvijas Nacionālajā operā un tās minimālisma garā ieturēto režiju un scenogrāfiju? Šogad nepiedalījās neviens no orķestriem, un uz skatuves stāvēja tukšas nošu pultis…

Būdams vienlaikus profesionāls mūziķis un politikā kalpojošs Latvijas pilsonis, saskatīju tādu kā “kultūrpolitisku zemtekstu.” Tukšās pultis uztvēru kā māksliniecisku atgādinājumu par profesionālā mūziķa profesijas stāvokli Latvijā. Saprotu, ja cienītais lasītājs uzdos jautājumu: “Kas tad nav kārtībā? Notiek taču daudz izcilu koncertu, mūziķi nes Latvijas vārdu Eiropā un pasaulē, piedalās valstiski svarīgos notikumos 18. novembrī un Latvijas simtgades norisēs!” 

Jā, tā ir. Taču, vai Jūs zināt, ka orķestra un kora mākslinieka profesijas nākotne šobrīd Latvijā ir apdraudēta? Galvenais iemesls profesijas prestiža zudumam ir zemais mūziķu atalgojums Latvijas profesionālajos orķestros un koros. Mūziķu darba atalgojums ilgstoši ir iestidzis zem vidējā atalgojuma sabiedriskajā sektorā. Tas ir neatbilstoši zems mācību un studiju laikam – līdz pat 18 gadiem, sākot no mūzikas skolas pirmajām klasēm un beidzot ar maģistra grādu, - kas ir nepieciešams, lai kļūtu par augsta līmeņa profesionālu klasiskās mūzikas mākslinieku. Arvien vairāk Latvijas jauno mūziķu pēc tam, kad pabeigta valsts budžeta apmaksāta izglītība Latvijā, izvēlas labāk apmaksātu darbu ārzemēs vai arī izvēlas strādāt citā profesijā.

Dažas dienas pēc Lielās Mūzikas balvas, 8. martā, Finanšu ministrs uz Saeimu aiznesa valsts budžeta projektu tradicionālajā portfelītī. Tobrīd bija zināms, ka diemžēl Finanšu ministrija nav atbalstījusi pat visminimālāko piešķīrumu – 250 000 eiro – mūziķu atalgojuma paaugstinājumam. Tā būtu summa, kas nepieciešama, lai 237 mūziķiem profesionālajos orķestros un koros šogad nodrošinātu vismaz vidējo Kultūras ministrijas noteikto atalgojuma likmi - 930 eiro pirms nodokļu nomaksas.  Latvijas valsts profesionālajās koncertorganizācijās (Latvijas Nacionālā opera un balets, Latvijas koncerti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris, koris „Latvija”) kopumā ir nodarbināti 323 mūziķi. Tikmēr vidējais atalgojums sabiedriskajā sektorā, proti, valsts un pašvaldību iestāžu darbā, turpina augt un ir jau sasniedzis 1035 eiro mēnesī. Vai 250 000 eiro pielikums mūziķu atalgojumam šā gada budžetā ir neizpildāma prasība? Tā būtu izpildāma, ja jaunās Saeimas deputāti un ministri ar noteicošo viedokli pār finansēm koriģētu savus solījumus un izvēlētos solidaritātes pieeju jautājumos, kas saistīti ar atalgojuma pieaugumu valsts finansētajās nozarēs.

Kādā citā rakstā turpmāko domu varētu apcerēt nesteidzīgāk. Tādēļ atvainojiet, ka bez nepieciešamās poēzijas atgādināšu, ka ārsti rūpējas par cilvēka fizisko jeb miesas veselību, pedagogi izglīto cilvēka prātu, bet mūziķu radītais mākslas pārdzīvojums dziedē cilvēka dvēseli un izglīto cilvēka sirdi. Cilvēks nedzīvo tikai no fiziskās matērijas. Viņa radošai un jēgpilnai esamībai ir nepieciešama patiesā, labā un skaistā pieredze, ko īpaši spilgti kopējā kultūras daudzveidībā sniedz klasiskās mūzikas skanējums mākslinieciski augstvērtīgā koncertā.  

Līdz šim valdība un Saeima ir pieņēmusi būtiskus lēmumus, kas paredz celt pedagogu un mediķu atalgojumu. Ir pienācis laiks līdzvērtīgus politiskus lēmumus pieņemt par atalgojuma pieaugumu profesionālo orķestru un koru mūziķiem un atbalsta personālam. Bez bibliotekāra un skatuves meistara nav iedomājams orķestra ikdienas darbs. Latvijas valdības un Saeimas lēmumi noteiks, vai Latvija arī turpmāk būs valsts ar izcilu klasiskās mūzikas koncertdzīvi vai arī mūsu izcilos orķestrus nākotnē gaida "tukšas pultis". 

Atbalsts profesionālajai mākslai un kultūrai sekmē valsts attīstību. Atjaunotās neatkarības gados bieži ir norādīts uz Somiju kā piemēru dažādām nozarēm Latvijā. Somi ir izveidojuši ne tikai teicamu izglītības sistēmu, militārās aizsardzības un sociālās aizsardzības sistēmu, bet radījuši apstākļus, lai valstī būtu kultūrvide cilvēka attīstībai par radošu un domās bagātu personību. Somijā apzinās, ka līdztekus izglītībai kultūras dzīves augstais līmenis veido augstas pievienotas vērtības investīcijas piesaistošu vidi un motivē cilvēkus radošumam. Somijā ir 22 profesionāli pilna darba laika simfoniskie un kamerorķestri. Vairākos no tiem latviešu mūziķi ieņem vadošus amatus. Šķiet, ka Somija ir īstenojusi tādu pieeju valsts attīstībai, par kuru Eiropā pazīstams kultūrekonomikas autors Pēters Bendiksens (Bendixen) raksta: “Kultūrekonomikas pieeja nozīme atzīt sabiedrības garīgi radošo potenciālu kā individuālu un sabiedrisku vērtību un to materiāli un garīgi atbalstīt, jo galu galā tas nodrošina tautsaimniecības radošos pamatus. Tautsaimniecība nodrošina nepieciešamo materiālai eksistencei, bet tā nevar augt kā daudzgadīgs augs bez saknēm vitālā sabiedrības kultūras dzīvē, kura tai dod uzņēmējdarbībā īstenojamās idejas.”[1]

Gaidīt vairāk radošu pievienotās vērtības ieguldījumu Latvijas ekonomikā, bet tajā pašā laikā neieguldīt Latvijas kultūras dzīves izcilībā būtu liekulība un nekompetence no Latvijas valsts vadītāju puses. Turklāt profesionālās kultūras izcilība stiprina mūsu valsts iespējas starptautiskajā diplomātijā un kultūras tūrisma attīstībā.

Kā noslēguma akordu šim pārdomu rakstam apliecinu lielu pateicība katram, kurš ar izpratni raugās uz Latvijas profesionālo mūziķu situāciju un atbalsta klasiskās mūzikas nākotni Latvijā – ar koncerta apmeklējumu, ar viedokli sabiedriskajā telpā, ar skaidrojumu lēmumu pieņēmējiem.

Rīgā, 2019. gada 15. martā

Jurģis Klotiņš

Profesionāls mūziķis

Rīgas domes deputāts (Nacionālā apvienība)

---

[1] Peter Bendixen, Bernd Weikl “Einführung in die Kultur- und Kunstökonomie”, VS Verlag für Sozialwissenschaften | Springer Fachmedien Wiesbaden GmbH 2011, 15.lpp (Viedokļa autora brīvā tulkojumā no profesora Bendiksena vācu valodas lidojuma.)

Uzruna tautas sapucē Rātslaukumā

      Dāmas un kungi, vēlos Jūs uzrunāt kā vienkāršs Latvijas patriots

23. augusts ir bijis Latvijas un Eiropas traģēdijas diena. Taču pēc postošām okupācijas desmitgadēm tā kļuva par cerību dienu. 1987. gada 23. augustā notika pirmā Helsinki – 86 rīkotā demonstrācija pie Brīvības pieminekļa. Tagad pēc 30 gadiem mēs pulcējamies šeit, lai atgādinātu par patiesajiem Atmodas mērķiem.

     Mūsu valstij šobrīd ir vajadzīga politiskās kultūras atjaunotne. Kāda tieši? Uzskatu, ka tā ir pāreja no naratīva “vispirms manas vai partijas ambīcijas un labums” uz politiku, kur vara ir aicinājums kalpot. Kalpot tautas kopējam labumam. Aizliegt savas personīgās vai partijas ambīcijas, lai ar gudrību un cieņpilnu sadarbību strādātu tautas labā. Mūsu valsts mērķi ir pateikti Satversmē. Atliek tiem uzticīgi sekot – tā, lai Latvija kļūtu par sociāli atbildīgu, drošu un stipru valsti. Mums kopīgiem spēkiem ir jāiedzīvina sadarbības domāšana politikā, valsts pārvaldē un tautsaimniecībā. Ar to es nodomāju “sarunāšanas” un dažāda veida Satversmes gara nodevības, vai vienkāršu politiskas mazdūšības konformismu. Tā ir Sadarbība, kurā iesaistītās puses rada kopējo labumu tautai un valstij.

     Sadarbības mentalitāte ir īpaši jāveido pašvaldību jomā. Kā tas var būt, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā valdošie politiķi tiecas norobežoties no valsts interesēm un visai Rīgas aglomerācijai svarīgiem jautājumiem. Vienota biļete sabiedriskajā transportā Rīgas aglomerācijā ir tikai viens no jautājumiem, kas parāda līdzšinējās politikas kļūdas.

     Politika kā kalpošana, aizliegt savas ambīcijas un strādāt mērķtiecīgā, cieņpilnā sadarbībā?

     Sacītais izklausās pārāk ideālistiski? Bet tie ir iespējami ideāli.

     Tikko iznāca grāmata par Robēru Šūmani - izcilo Francijas valstsvīru, kurš tikai 5 gadus pēc katastrofālā 2. pasaules kara panāca Francijas un Vācijas samierināšanos un lika pamatus Eiropas savienības izveidei. Viņā ideāli iemiesojās cilvēka veidolā. Robēram Šūmanim darbs politikā nozīmēja kalpot Dievam un kalpot tautai. Sākumā Šūmanis pat nevēlējās iesaistīties politikā. Taču galu galā viņš piekrita kandidēt parlamenta vēlēšanās, jo viņa dzimtenes cilvēku aicinājums palīdzēt saglabāt Lotringas dvēseli viņam bija svarīgāks par ērtāku dzīvi, paliekot labi ieredzēta jurista profesijā.

     Robēra Šūmana dzīves liecība un Latvijas simtgades tuvums aicina, pārdomāt, kāda ir mūsu katra attieksme pret savu valsti un pilsoniskajiem pienākumiem? “Ko es varu darīt, lai palīdzētu Latvijas dvēselei, kas cietusi no oligarhu cinisma?” Šodien Latvijas dvēselei ir vajadzīga mūsu siržu un prātu griba pēc godīgas un kalpojošas politikas no vismazākā novada līdz pat Saeimai, pēc taisnīgām tiesām, pēc korupcijas un mantrausības pārņemtu nozaru attīrīšanas. (Jācer, ka zināmu maksātnespējas darboņu aresti liecina par to, ka soļi pareizajā virzienā tiek sperti.)

     Robēram Šūmanim bija sapnis par Eiropu. Konstantīnam Čakstem, Jāzepam Rancānam un citiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem bija sapnis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas piepildījās. Tagad daudzi, kas nesa smagus upurus Latvijas brīvības vārdā ir valsts aizmirsti un dzīvo grūtos apstākļos. Ģederta Melngaiļa gadījumā likumdevējs pat nav spējis panākt, ka viņam atceļ okupācijas varas piespriesto politisko diagnozi.

    Joprojām Rīgā nav pieminekļa, kas būtu veltīts nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Lai arī neliela domubiedru grupa ar to ir nākusi klajā – ar ideju par pieminekli Latvijas valstiskuma apliecinātājiem.

    Bet kāds ir sapnis par Latviju šodien? Izteikšu dažas domas, kas man šķiet ļoti būtiskas.

    Tā ir Latvija, kuru esam aicināti mīlēt ar nobriedušu mīlestību – ne tādu, kas saka “es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.”

    Tā ir Latvija, kurā katras tautības cilvēki labprāt runā latviski. Latviešu valodai šī ir vienīgā valsts – no Pāvilostas līdz Zilupei, no Ainažiem līdz Skaistkalnei. Krievu valodai ir tūkstošiem kilometru no Vladivastokas līdz Somijai nolaupītajiem Vīpuriem. Katra iemācītā valoda bagātina personību, bet arī aizsargājami augi vislabāk aug tiem piemērotākajā vietā, nevis katrā pasaules ceļmalā.

    Tā ir Latvija, kurā politiķi ceļ cilvēku izpratni par to, kādam jābūt krietnam valstsvīram, nevis tikai dāļā tautai bezmaksas labumus, it sevišķi pirms vēlēšanām.

    Tā ir Latvija, kur grūtībās nonākušie saņem taisnīgu atbalstu un motivējošu padomu, kā pašiem spēt sevi nodrošināt.

Latvija, kurā ģimene un bērni ir novērtēti kā lielākā svētība mūsu tautai un valstij. Un neviena dāma vai kungs, nekādā kontekstā nesaka mātei vai tēvam – “pats esi vainīgs, ka tev tik daudz bērnu”.

    Latvija, kurā var iegūt labu izglītību – ne sausi tehnisku, bet savienojumā ar gara un dvēseles kompetencēm, lai varētu attīstīt inovatīvus uzņēmumus un gudri lietot mūsu dabas resursu. (Nevis domāt par to, kā dabūt cauri MK noteikumus, kas atļauj kailcirtes piejūras mežos.)

    Latvija, kur uzņēmēji izjūt, ka valsts pārvaldei viņu radošais darbs ir svarīgs. Lai iesakņotos apziņa, ka arī bizness ir aicinājums ne tikai pelnīt pēc iespējas vairāk, bet darīt labu cilvēkiem apkārt – radot taisnīgi apmaksātas darba vietas. Darbinieku trūkums pirmkārt jārisina, meklējot speciālistus latviešu diasporā Eiropā.

    Latvija, kuras nācija augstu novērtē ne tikai Dziesmu svētku brīnumu, bet arī mūsu profesionālo mākslu, literatūru un mūziku. Mazai valstij tas ir īpaši svarīgi. Mākslas un mūzikas izcilības ir ne reti “slepenie ieroči diplomātijā”, kā to reiz bijušais vēstnieks ASV kādā privātā sarunā atzina. Pētījumi rāda, ka katrs kultūrā ieguldītais eiro atpakaļ tautsaimniecībā atnes vismaz pusotru reizi vairāk.

    Lai Dievs mums palīdz ceļā uz sapņa par Latviju piepildījumu! Iesim ar savstarpēju cieņu, mīlestību, cēlu pašcieņu un stiprināsim citas citu.

    

Pateicos Jums par uzmanību.

Pārdomas par cieņu un savstarpējo sapratni

Vai par cieņu un iecietību jācīnās ar demonstrāciju?

Kā Rīgas domes deputāts uzskatīju par nepieciešamu paust savu personīgo viedokli par 20. jūnijā Rīgā gaidāmo Europride gājienu. Latvija ir demokrātiska Eiropas valsts, un katrai sabiedrības grupai ir tiesības pievērst uzmanību sev nozīmīgiem jautājumiem, rīkojot sapulces un gājienus. Pulcēšanās brīvība ir nozīmīga demokrātijas pamatvērtība. Tomēr Europride norises kontekstā svarīgi ir arī uzdot jautājumu, vai pasākuma norises forma ir adekvāta, ņemot vērā to, cik jūtīgi Latvijas sabiedrībā tiek uztverti jautājumi, kurus vēlas aktualizēt Europride rīkotāji?

Europride demonstrācijas definētais mērķis ir "veicināt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām, dažādību, seksualitāti, dzimuma identitāti un ar to saistītiem jautājumiem un informēt par LGBT cilvēku tiesisko stāvokli Latvijā, pieprasīt grozījumu izdarīšanu normatīvajos aktos, kas nodrošinātu visu cilvēku neatkarīgi no viņu piederības kādai sabiedrības grupai vienlīdzīgas tiesības dažādās dzīves jomās, kā arī svinēt daudzveidību un demokrātiju." (No <http://www.ir.lv:889/2015/5/19/eiropraida-nerikos-balliti-bet-cinisies-par-tiesibam>)

Esmu gatavs uzklausīt viedokļus, kas pamato to, kādēļ LGBT cilvēkiem mērķī minētie jautājumi ir nozīmīgi. Taču mana nostāja paliek negatīva pret to, ka par mērķī minēto problēmu (un pseidoproblēmu?) risināšanu ir jāiestājas tieši plaša gājiena veidā, kas notiek pilsētas centrā. Mēģinājums pasākuma mērķī formulētos jautājumus aktualizēt un risināt, ejot demonstrācijas tipa gājienā, nesekmēs Latvijas sabiedrības vairākuma iekļaujošu attieksmi pret LGBT sabiedrības grupas cilvēkiem. Uzskatu, ka, domājot par sabiedrības kopējām interesēm un savstarpējo iecietību, primāri nozīme ir jāpiešķir savstarpējās cieņas jēdzienam, jo tas, kurš ciena citus, rada priekšnoteikumus, lai citi cienītu viņu. Normatīvajos aktos to nevar ietvert. Katram indivīdam, katrai sabiedrības grupai, subkultūrai vai "minoritātei" pašai ir jāpārdomā, ko katrā kontekstā nozīmē cienīt citu, lai sekmētu sabiedrības sapratni un iecietību. Europride gājiena norisi es neatbalstu, jo tas nav pozitīvs līdzeklis, kā sabiedrībā veidot dialogu par pasākuma mērķī izvirzītajiem jautājumiem. Tieši pretēji, pasākuma demonstratīvā un provokatīvā norises forma veicina sabiedrības neizpratni un novēršanos.

Medijos tiek citēti SKDS aptaujas dati par to, cik Rīgas iedzīvotāju atbalsta Europride gājiena norisi mūsu valsts galvaspilsētā. Skaitļi ir visai izteiksmīgi. Gājiena norisi atbalsta 2,5% iedzīvotāju, savukārt 75% Rīgas iedzīvotāju ir pret šī pasākuma norisi. No vienas puses aptauja ir tikai informatīva un neuzliek nekādus normatīvus pienākumus mainīt sākotnējās ieceres. Bet no otras puses tā tomēr parāda, kāda ir Rīgas sabiedrības pārliecinošā vairākuma nostāja pret tādu LGBT cilvēkiem svarīgu jautājumu aktualizēšanas formu, kāda ir Europride demonstrācija.

Kā būtu, ja Europride demonstrācijas rīkotāji, domājot par savstarpējo sapratni Rīgas un Latvijas sabiedrībā būtu  izvēlējušies gājienam citu maršrutu vai norises vietu, piemēram, Pārdaugavas Uzvaras parku? Cieņa vienā pusē rada priekšnoteikumus cieņai un sapratnei otrā pusē.

Kas sekos tālāk?

Europride nedēļa ir atnākusi, un tā paies, tāpat kā gājiens. Bet ko darīs Latvija? Izlasījis Europride pasākuma mērķa formulējumu es nolēmu sniegt par to savus nelielus komentārus, kas nepretendē uz plašu iztirzājumu. Tas lai paliek Sastrēgumstundām, Krustpunktiem, konferencēm un sabiedrības diskusijām, no kuru rīkotājiem un dalībniekiem sabiedrības uzdevums būs prasīt objektivitāti un lietu saukšanu īstajos vārdos.  

Veicināt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām, dažādību, dzimuma identitāti, seksualitāti un ar to saistītiem jautājumiem…

Viennozīmīgi atbalstu to, ka mūsu valstī, kuras sabiedrība ir visumā toleranta, ir vēl darāmi darbi, lai mazinātu diskrimināciju un stiprinātu cilvēktiesību ievērošanu un celtu tiesiskumu kopumā. Ikviens cilvēks, neatkarīgi no uzskatiem un seksuālās orientācijas ir jāpieņem ar cieņu, izvairoties no jebkādas netaisnīgas diskriminācijas. Taisnīgi ir jāsoda tie, kuri ir vardarbīgi, draud un apvaino homoseksuālas personas. Ir precīzi jāpiemēro esošos Latvijas likumus, kuri paredz sodu par vardarbību, uzbrukumiem un draudiem homoseksuālām personām.

Taču es esmu pret to, ka mūsu valstī tiktu radīti tā dēvētie "likumi pret homofobiju". Tie ir likumi, kas neaprobežojas ar to, ka paredz sodu par draudiem, uzbrukumiem un vardarbību pret homoseksuālām personām, bet ievieš "naida runas noziegumu" vai "naidīga viedokļa noziegumu", vai "naidīgas vides radīšanas nozieguma" konceptus.

Domājot par izglītības iestādēm. Skolās ir vajadzīgas pietiekami nopietnas kampaņas, kuru mērķis ir novērst iebiedēšanas attieksmi, kā arī jebkura veida fizisku vai verbālu agresiju pret tiem, kas ir "citādi". Un te runa ir par skolēniem, kuri patiesi vai nepatiesi tiek uzskatīti par homoseksuāliem, par bērniem ar īpašām vajadzībām, par kristiešiem un citu reliģiju piederīgiem klasēs, kurās neviens neiet uz baznīcu un, iespējams, kāds anonīms pedagogs izsakās tendenciozi par kristietību vai kādu citu reliģiju. Mūsu skolās jau no mazotnes ir vajadzīga audzināšana, kas palīdz skolēniem novērtēt katrai personai piemītošo absolūto vērtību neatkarīgi no attieksmes vai rakstura iezīmēm.

Attiecībā uz dzimumaudzināšanu ir jāciena vecāku loma kā primāra bērnu seksuālās audzināšanas jautājumos.  Ar cieņu jāizturas pret ģimenēm nozīmīgiem pasaules uzskatiem, tai skaitā reliģiskiem, tajās reizēs, kad skolā aplūko jautājumus, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti un jūtām. Izglītības procesā par seksualitāti ir jāmāca, nevis atrauti no citiem cilvēka personības aspektiem, bet gan ar integrētu pieeju, kas ietver emocijas, indivīda atbildību un attiecību pieredzes ietekmi uz personības psihi. Kā būtu, ja jaunieši skolās sabiedrības zinību grāmatās varētu lasīt un no pieredzes stāstiem dzirdēt (un par spīti visam, ko piedāvā patērētājsabiedrības domāšanas veids) tādu aicinājumu dzīvē izvirzīt mērķi nodibināt laulību un ģimeni?

Lai ko arī teiktu labi apmaksāti sociālā konstruktīvisma teorētiķi, tomēr cilvēks piedzimst par meiteni vai zēnu (izņemot vienīgi retus un ārkārtējus medicīniskus gadījumus). Latvijas skolās ir jāmāca dzimumu līdztiesība. Taču nav akceptējams, ka aiz dzimumu līdztiesības mācīšanas labi gribēti, aiz nezināšanas vai aiz ideoloģiskiem motīviem slēpjas, tā dēvētā, dzimuma (gender) ideoloģija, saskaņā ar kuru par vīriešiem un sievietēm nevis piedzimst, bet kļūst mērķtiecīgas sociālās izvēles ceļā, kuras gaitā katrs zēns un meitene var tikt aicināti brīvi izvēlēties, vai identificēt sevi ar vīrieti vai sievieti.

… informēt par LGBT cilvēku tiesisko stāvokli Latvijā…

Latvijas valsts Satversme un likumi jau šobrīd paredz ievērot un aizsargāt ikviena pilsoņa un cilvēka tiesības. Kāds tiesiskais stāvoklis tieši ir domāts? Iespējams tas, ka Latvijā nav no valsts puses juridiski atzīta kopdzīves regulējuma, kas attiektos arī uz divu viena dzimuma cilvēku kopdzīvi. Vairāki politiķi un sabiedrības aktīvisti ir sākuši aktivitātes, kuru mērķis ir panākt partnerattiecību likuma pieņemšanu. Latvijas valsts neiejaucas pilsoņu privātās dzīves sfērā un neaizliedz nevienu no iespējamām divu cilvēku kopdzīves formām. Taču, vai Latvijas valstij ir vienlīdzīgi jāatbalsta visas kopdzīves formas? Vai tomēr ir sabiedrības attīstības gaitā dabiski izveidojušās cilvēku kopdzīves formas, kuras no valsts puses pamatoti pelna prioritāru atzīšanu un atbalstu? Tāds ir sievietes un vīrieša laulības institūts. Satversmes 110. pantā ir rakstīts: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." Kāds sacīs, ka tas ir jautājums par interpretāciju. Taču Partnerattiecību likuma pieņemšana nenovēršami mazinās laulības prioritāti un mazinās tās vērtību. Latvijai nav nekādu šķēršļu katras kopdzīves, kas nav laulība, pienākumus un tiesības atzīt un noteikt, lietojot jau esošos Latvijas likumus un, ja nepieciešams, papildinot tos.

… pieprasīt grozījumu izdarīšanu normatīvajos aktos, kas nodrošinātu visu cilvēku neatkarīgi no viņu piederības kādai sabiedrības grupai vienlīdzīgas tiesības dažādās dzīves jomās, kā arī svinēt daudzveidību un demokrātiju

Tieši tā! Turpinot jau iesākto, ja nepieciešams uzlabot kopdzīves, kas nav laulība, partneru tiesību un pienākumu regulējumu, tas ir darāms esošo normatīvo aktu ietvaros.  Nav nepieciešams pieņemt jaunus normatīvos aktus.

Bet kas ir šīs "dažādās dzīves jomas"? Iespējams, ar to domāts arī ģimenes koncepts, ņemot vērā, LGBT lobija plaši pieprasīto "laulību visiem" un adopcijas iespējas dažādās ES un pasaules valstīs.

Lai kādi vēji pūstu, Latvijai ir jāatbalsta tāda ģimene, kuru veido vīrietis un sieviete. Pārāk ilgi arī pie mums atbalsts ģimenei ir bijis atstāts novārtā. Finanšu ministrijas plānotā neapliekamā minimuma diferencēšana noteikti ir jāveido tā, ka tā īpaši atbalsta ģimenes ar bērniem, nevis tiek mehāniski piemērota visiem, neņemot vērā apgādājamo skaitu ģimenē. Ģimenes atbalsta jomā apsveicami ir pasākumi, kuri veicina tēva un mātes lomas augstāku novērtējumu sabiedrībā. Tradicionālie Tēvu dienas, Mātes dienas un Ģimenes dienas pasākumi. Centra "Dardedze" un citu organizāciju veidotās Tēvu atbalsta grupas un līdzīgi pasākumi mātēm.

Nav nekāda loģiska un dabiskajās tiesībās pamatota argumenta, lai homoseksuālu kopdzīvi atzītu "laulības" statusā. Laulības dabiskais pamatojums pat nav saistīts ar reliģiju. Tas ir saistīts ar dabas likumu, ka tikai sieviete un vīrietis kopā var radīt pēcnācējus, turpināt savu dzimtu. Liekas primitīvi, bet pamatā ir tieši tas. Sabiedrības attīstības gaitā no šīm paražu tiesībām reliģijas un kultūras ietekmē izveidojās laulības institūts. Svarīgi atcerēties, ka laulības institūtu neviena valsts nav nodibinājusi. Valstis to tikai ir iekļāvušas savā likumdošanā. Vai valstij ir tiesības sabiedrības priekšā nodibināt "laulību" viena dzimuma cilvēkiem? Ar labi plānotām mediju kampaņām un argumentiem par "vienlīdzību" var iesēt sabiedrībā pārliecību, ka "laiki ir mainījušies" un "mums jāsper solis ceļā uz vienlīdzības pilnību". Lai arī par ko censtos pilsoņus pārliecināt, būtībā tāda valsts aiz visiem "vienlīdzības" un "tolerances" lozungiem pasaka tikai vienu: "Mūsu valstī laulība un ģimene, kādu to pazina tagadējo likumdevēju vecvecāki un pat vecāki, vairs nav prioritāra." Vai valstij ir tiesības aizvainot tūkstošiem mātes un tēvus, pazemojot gadsimtiem seno dabiskās laulības institūtu ar to, ka vērtību sajukuma laikmetā tiek nodibināta jauna "pseidolaulība"? Tas ir jautājums pilsoņiem un viņu ievēlētajiem deputātiem valstīs, kur laulības definīcija jau ir smagi cietusi. Var pienākt laiks, kad tas būs jautājums arī Latvijas tautai un tās ievēlētajiem deputātiem…

Diemžēl pieredze rāda, ka partnerattiecību likums nav viss kāds "kompromiss". Valstīs, kurās tika ieviests šāds modelis, tas nekad nav bijis kā "kompromiss", bet drīzāk kā pirmais solis ceļā uz homoseksuālās "laulības" ieviešanu. Nepiekrītu tam, ka homoseksuāla "laulība" nevienam nenāk par sliktu,  - vairāku alternatīvu ģimenes modeļu pastāvēšana kaitē ģimenei, kurai šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama aizsardzība un saglabāšana.

…svinēt daudzveidību un demokrātiju.

Kāpēc gan ne? Latvijas pilsoņu kopums ir daudzveidīgs, un lepoties ar to, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, ir labi un pareizi.

Mūsu tautai būs droša nākotne tad, ja kopā svinēsim arī to, kas ir mūsu sabiedrības pamats. Tie ir demokrātijas ideāli, no kuriem tik ļoti nozīmīga ir savstarpēja cieņa. Nav demokrātiski un ir necienīgi prasīt to, kas nav saskaņā ar dabu un aizvaino ģimeni, kas ir dabisko paražu un tiesību subjekts. Tautas nākotnes interesēs ir cienīt sievietes un vīrieša dibināto ģimeni un aizsargāt laulību. Visas ģimenes ir vienlīdzīgas. Bet sargāt laulību nozīmē neiet pa ceļu, kas līdzvērtīgu (vai pat priviliģētu) statusu piešķir nereģistrētas kopdzīves modeļiem. Ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.  Vai šīs Satversmē uzrakstītās vērtības spēj vienot mūs, Latvijas nāciju, neatkarīgi no tā, kā katram dzīvē ir gājis, un kas katrs esam, - vai esam precējušies, dzīvojam partnerattiecībās, kāda ir mūsu "orientācija", kāda ir mūsu izpratne par to, no kā jāatsakās, lai cieņa tiktu parādīta vairākumam, un vairākums cienītu mazākumu, lai arī par kuru "minoritāti" būtu runa?

Ikviens cilvēks ir pelnījis cieņu. Taču ikvienam sev ir jāuzdod jautājums, kādā veidā mana vēlēšanās īstenot savas vēlmes skars līdzcilvēku intereses? Kā būtu tad, ja katrs cilvēks būtu mierā ar savu identitāti? Tradicionāli orientētie izturētos ar cieņu pret tiem, kuri līdz galam nenoskaidrotu (un, iespējams, nenoskaidrojamu) iemeslu dēļ nav tradicionāli orientēti un izvairītos no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm. Savukārt netradicionāli orientētie augstsirdīgi atteiktos pieprasīt no sabiedrības tradicionāli orientēto absolūtā vairākuma un mūsu valsts likumdevēja tādu vēlmju pēc tiesībām piepildīšanu, kuru piepildīšana saskaņā ar dabas noteiktajām iespējām nav īstenojama netradicionālās orientācijas ietvaros. Sabiedrības patiesais progress vai briedums ir mērāms nevis ar "vienlīdzības" un "tolerances" greizo lineālu, kas ignorē tradicionālo vērtību vietu, bet gan ar cieņas un augstsirdības dzidrajiem traukiem, kurus indivīdi pasniedz cits citam, cienot pamatvērtības un to, kas svēts. 

Jurģis Klotiņš

Kultūras darbinieks, mazliet politiķis un Rīgas domes deputāts

Rīgā, 2015. gada 17. jūnijā